Otrdiena, 17. jūlijs. Vārda dienas: Aleksis, Aleksejs; Rīt: Rozālija, Roze  
KARTE
Pieteikties jaunumiem
Meklēšana portālā
Sekojiet Līdzi

   
Twitter

Nora Ikstena: Kamēr vien akmens augs

iesūtīts: 2013.05.29 17:15
Maija novakarē Londonā pēclietus smaržains gaiss. Tuvējā zaļā parkā lidinās ūbeles, skrien un pastaigājas metropoles dzīves nogurdināti ļaudis. Bērni baro gulbjus, zosis un pīles. Sieviete čadrā ausij nesaprotamā valodā apsauc knēveļus, kuri savā starpā sarunājas angļu valodā. Uz soliņiem piesēdušie londonieši lasa laikrakstus, kuru pirmajā lappusē musulmaņu teroristu nogalinātais britu kareivis. Pasaule iet savu gaitu.

Turpat, tajā mirklī, mājā pie parka tikko sanestas ziedošas ievas, suņu burkšķi un smaržīgi zari, purpura ziediņiem rotāti.  Telpā ar latviskiem ornamentiem ienācis maijs un ziedonis. Pavisam drīz te pulcēsies ļaudis, kas  pieminēs dzejnieku Imantu Ziedoni. Latvieši, kuri dažādu iemeslu dēļ dzimtenē nedzīvo. Viņi runās un domās par dzejnieku no bērnības līdz mūžībai, bet dzejnieku pieminēdami, viņi pieminēs arī Latviju.

Šis ir tikai viens mirklis, viens laukumiņš  šajā pāri plūstošajā Imanta Ziedoņa maijā.  Kā viņa Buramdziesmiņā- ‘’kamēr vien akmens augs, tu būsi mans draugs.’’ Nav tikai simbolika, nupat tāds akmens Pedvālē Imantam iestādīts. Tāpat kā šajā pavasarī stādīta Imanta dzeja. Lauki apsēti ar viņa dzeju. Mums vajadzēja tādu pavasari.  Caur viena cilvēka enerģētiku domāt par tautas enerģētiku. Caur dzejnieka dzejas vārda spēku domāt par mūsu valodas spēku. Stādīt un sēt gara maizi līdztekus dienišķai maizei. Arī par aiziešanu un nāvi piedomāt dzīves pavasara gaismā. Piedomāt un nonākt līdz Imanta epifāniju atmirdzēšanai, kurā viņš raksta -

‘’Mēs neejam uz nāvi, mēs neejam uz novecošanos. Mēs ejam satikt sevi, mēs ejam satikt sevi otro. Dzīve ir kā divu cilvēku pretim gājums- mans vecums iet satikt manu jaunību. Viņi satiekas kaut kur vīra gados, pie tās vīra gadu robežas. Tā kā satiksies divi kazbuki uz baļķa  pāri upei, tā es ar sevi satikšos. Kas tā būs par priecīgu badīšanos. Es visu laiku nāku sev pretim. Kad satiksies mana sirmā bārda ar manu pirmo  knupīti, tad es būšu visīstākais. ‘’

Imants Ziedonis aizgāja, kā savā dzejā ierakstījis, tautas vārdus patapinādams- ‘’Kad gribēšu, tad nomiršu.’’ Aizgāja pirms lielajām svinībām, mazliet arī savā smalkajā ironiskajā stilistikā aizlaidās, gluži kā vectēvs viņa bērnības grāmatā, kad Anulls nāca viņu meklēt- ‘’’Comiņ, laidies, Annuls nāk, laidies, pravies  čomiņ, Annuls nāk.’’ Aizgāja, aizlaidās- gan no ballītes, gan pāri mākoņiem aizlaidās, lai atstātu mums šo neticami auglīgo maiju. Ar iespēju runāt ar viņu neklātbūtnē, kas izrādījās tikpat spēcīga kā klātbūtne.

Logs atvērts un maija novakarē Londonas kņadīgo piektdienas vakara ielu pieskandina dziesmas latviešu valodā. Kad izdziedāts viss, kas zināms ar Imanta Ziedoņa vārdiem, sākas jaunrade. Īru tautas melodijā tiek izdziedāts Imanta paredzējums, kuru viņš 1969.gadā uzrakstīja, tautas ticējumu izlasījis-

‘’Kad gulbji aizlaižas
tad trešā dienā snigs.
Bet grūtākās 
mums būs šīs dienas trīs
bez gulbjiem un
bez sniega debesīs.’’

Ļaudis neiet prom līdz vēlai vakara stundai. Lasa dzeju, dzied, atceras Imanta pieskārienus. Meitene stāsta bērnības atmiņu. Vecāki esot nopirkuši dārgas tapetes. Tikko tās bijušas izlīmētas lielajā istabā. Viņas ar māsu tajā ieslēgušās un visas dārgās tapetes aprakstījušās ar Imanta dzeju no ‘’Taureņu uzbrukuma’’. Pēc tam tik ļoti baidījušās no mammas dusmām, ka sēdējušas istabā ieslēgušās. Kad beidzot mammu ielaidušas, viņa paraudzījusies apkārt un vien noteikusi- ‘’Jums, bērni, ir laba gaume.’’

Vakars klusi pāriet naktī, pēc nakts atnāks rīts. Pēc lietus viss ziedēs. Maija vērsis no zemes izlaizījis zilas puķes. Viss, kas stādīts, ieaugsies. Vārds, dzimtene, i akmens. Kamēr vien tas augs, tu būsi mūsu draugs.

 

Nora Ikstena

Foto: ubisunt.lu.lv 

Tavs komentārs
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (1)
Reklāma
© 2018. All rigts reserved. Created by MB Studija »