Ceturtdiena, 19. aprīlis. Vārda dienas: Vēsma, Fanija; Rīt: Mirta, Ziedīte  
KARTE
Pieteikties jaunumiem
Meklēšana portālā
Sekojiet Līdzi

   
Twitter

Vai „vecā” trimda jau savu laiku nokalpojusi ?

iesūtīts: 2013.07.13 15:10
Mans sakāmais pamatots nevis ar kādiem socioloģiskiem pētījumiem, ne zinātniski pārbaudītiem faktiem, bet gan ar maniem novērojumiem par latviešu sabiedrības attīstību Lielbritānijā pēdējos gados, - tātad tie ir mani personiskie uzskati. Pirms diviem trim gadiem, kad rakstīju savu pirmo apcerējumu „Mēs un Jūs”, vēl varēja ievērot zināmu plaisu starp veco trimdu - ieskaitot manu paaudzi, trimdinieku bērnus – un jauniebraucējiem.

Tad vēl varēja iezīmēt zināmus stereotipus, resp., kā abas puses skatījās viena uz otru. Vecās trimdas pārstāvji – labi situēti, pārtikuši, saprot angļu valodu un pārzina visas iekārtas, sistēmas, bet vēl  dzīvo atmiņās par Latviju, kāda tā izskatījās pag. gs. 30. gados; viņi ir nacionālisti un patrioti, viņi ir vietējās DVF nodaļas biedri, viņi ir neiecietīgi pret krieviem un krievu valodu vispār un neiecietīgi pret jauniebraucējiem latviešiem no Latvijas, jo tie var izjaukt viņu mierīgo ierasto dzīves veidu ar savām prasībām, problēmām un modernākiem uzskatiem. 
No otras puses, uzskats bija, ka jauniebraucēji nenāk talkā, neiesaistās mūsu organizācijās, nenāk uz mūsu sarīkojumiem, vispār nav ieinteresēti mūsu „vecās trimdas” iekārtās. Viņi nāk, tikai ja viņiem vajadzīga kāda palīdzība, jo bieži iekrīt kādās lamatās. Viņi ir atbraukuši, tikai lai pelnītu naudu, un nedarīs neko, ja par to nemaksā, un viņi nespēj organizēties paši, jo nekad to nav darījuši. 
Viens no maniem secinājumiem bija, ka mūsu toreizējā latviešu sabiedrība Lielbritānijā nepiedāvāja tagadējās Latvijas latvietim nekā, kas būtu viņam/viņai vajadzīgs vai pievilcīgs, jo kuŗš jauns cilvēks ar 25 vai 30 gadiem gribētu iestāties organizācijā, kur visi biedri ir 50 gadus vecāki par viņu un kur biedri viņam tikai stāstīs, cik viņš ir slikts latvietis? Un manas pēdējās divas rindkopas skanēja šādi:
Ir jārīkojas tagad, kamēr jauniebraucēji nav galīgi pazaudējuši vēlmi uzturēt saikni ar savu tautu, kamēr mūsu sabiedrība ir vēl spējīga palīdzēt un pozitīvi ietekmēt nākotnes darbību, kamēr mums vēl ir nami, jo, ja tos mēs pazaudēsim, nebūs vairs kur uzturēt kādu integrētu sabiedrību.
Tad, kad takas iemītas, ceļš pazīstams, varbūt draudzības veidotas, tad varam sagaidīt, ka viens vai otrs jauniebraucējs atradīs vajadzību iestāties mūsu organizācijās un strādāt kopā ar mums. Vēl labāk, varbūt ieskatīsies mūsu darbībā un tad paši izveidos savas iekārtas un savas organizācijas savām vajadzībām, tāpat kā mana tēva paaudze pirms 60 gadiem.
Nu kā tad izskatās mūsu sabiedrība pēc divarpus gadiem? Kur sākt??!!
Sāksim ar skolām. Savā laikā Anglijā bija vairākas latviešu sestdienas un svētdienas skolas – Bradfordā, Līdsā, Notinghamā, Londonā. Deviņdesmitajos  gados bija palikusi vienīgi Londonas skola. Statistiku ir grūti piefiksēt, jo skolēni nāk un iet, bet pēdējās ziņas, ko saņēmu no LNPL Izglītības nozares vadītāja, ir šādas: Lielbritanijā ir 16 skolas, Īrijā 11 un Anglijā vēl 3 veidojas, tātad kopā sanāk 30. Dažas, kā, piemēram, Svonzijā, Velsā, ir vairāk kā bērnu klubiņi; viena Pīterborovā skaitās mūzikas skola, par kuŗu man vienīgā informācija ir par vadītāju. Bērni pierakstīti 745, skolotāji 102, no kuŗiem 56 ir ar paidagoģisku izglītību. Vislielākā vēl arvien ir Londonas skola ar 85 bērniem un 17 skolotājām, tai seko Bostona ar 62 bērniem. Šāda veida aktivitāte ir apbrīnojama un pierāda, ka jauniebraukušie latvieši ir ne tikai gribējuši savus bērnus izglītot latviešu valodā un tradīcijās, bet ir arī spējuši organizēties, un tas nozīmē atrast citus līdzīgi domājošus vecākus un ģimenes, atrast telpas un par tām samaksāt, atrast skolotājus, atrast mācību materiālus skolas vajadzībām utt. Lielākā daļa skolu ir sūtījušas pārstāvjus uz skolotāju semināriem, ko organizējis Māris Pūlis. Tas pierāda arī, ka skolotāji grib iedziļināties savā profesijā, paplašināt savas zināšanas un pieredzi.
Kā ar jaunām organizācijām? Pirms divarpus gadiem jau eksistēja Pīterborovas un  Mansfīldas latviešu biedrības. Nākušas klāt Bostonas biedrība „Stiprāki kopā”, Bristoles biedrība un Southamptonā Hampšīras latviešu biedrība; Lankašīrā, Skelmersdeilā, biedrības dibinājās kopā ar skolu „Jūras kaķi” š.g. 9. martā. Esmu droša, ka ir vēl, – nemāku visas uzskaitīt. Gribēju pieminēt arī, ka Bostonas biedrības vadītājs Ziedonis Barbaks ir paveicis milzīgu darbu, veidojot sadarbību ar vietējām organizācijām, jo ir pierādījusies angļu pretestība pret Austrumeiropas strādniekiem.
 Veidojās arī jaunas kultūrālas kopas – koris Novadi Mansfīldā, deju kopas Salinieki Londonā (2012. gada janvārī), Kentas dejotāji ap to pašu laiku, Lesteras Dzirksts, deju kopa Bristolē, teātŗa kopa Burtonā, folkloras kopa Žepeŗi Anglijas vidienē. Bērzes strazdi Korbijā ir jauniešu grupa, kas nodarbojas ar popkoncertu rīkošanu, disko un DJ vakariem utt. Viņi apskaņoja mūsu Latvijas kultūras dienu Londonā nupat 15. jūnijā,  – to izdomāja un organizēja vēl viena jaundibināta organizācija – ALSuk jeb Latviešu studentu asociācija Apvienotajā Karalistē Richarda Kola vadībā. Pastāv arī biedrība Lalonda – resp. latvieši, kas dzīvo Londonā. Tie ir lielākoties jaunieši, skaitā starp 900-1000, kas satiekas dažādās izpriecās, kā, piemēram, pokerturnīros, ballītēs un izbraukumos, bet vadītājs arī cer iesākt nopietnāka rakstura sarīkojumus, kā, piemēram, seminārus par dažādām tēmām, varbūt sadarbībā ar LNPL.
Notiek sadarbība ar pašreizējām organizācijām: mūsu pašu Padomē no 19 locekļiem 10 ir jauniebraucēji (no tiem divi bija jau iepriekšējā sasaukumā). Mēs mēģinām veidot tiltu starp veco un jauno – jaunie ienākuši ar savu svaigo enerģiju, svaigo pieeju un jaunām idejām. Baznīcas dievkalpojumos un iesvētīšanās sagatavošanās stundās tagad redz gandrīz tikai jaunākas sejas. Jauniebraucēji ir iesaistījušies arī DV organizācijā un atsvaidzina darbību vairākās nodaļās – Derbijā, Bradfordā, Londonā, Lesterā, viņi ir ievēlēti valdē un strādā dūšīgi. Līdsā pirms pāris gadiem DV nodaļa bija spiesta pārdot savu namu, jo nespēja to uzturēt, bet ar lielāku rosību un skolas dibināšanu Līdsas latvieši ir izveidojuši jaunu centru, kur varēs turpmāk tikties. Richards Kols (ALSuk) sadarbībā ar DV sarīkoja Lielo talku „Straumēnos”, kur sanāca kopā ap 50 talcinieku sakārtot „Straumēnu” mežiņu un dārzus. Jauniebraucēji jau vairākus gadus ir rīkojuši talku Lielās talkas laikā Brukvudas kapos, sakārtojot tur kapus un taciņas.
Es teiktu, ka nav vairs latviešu organizācijas, biedrības vai citas kopas Lielbritanijā, kas spētu jēdzīgi pastāvēt bez jauniebraucējiem. Koŗi: Straumēnu jauktajā korī ir daudzi jaunie; Londonas korī ir divi angļi (ieprecēti), trīs „vecie”, ieskaitot mani, un divi mūsu bērni. Visi citi ir jaunie. Korī Novadi ir tikai viens no „vecajiem”- bass, citi visi jaunie. Koklētāju kopā Zapte gandrīz visi jaunie. Deju kopās Kamoliņš un Londona dejo vismaz puse ir jaunie, kā arī folkloras kopā Dūdalnieki, Salinieki un Kentas dejotāji, Lesteras Dzirksts, Žeperi – visi jaunie. Vienīgais izņēmums ir folkloras grupa Austrumkalns, ko dzirdējāt vakar vakarā. To izveidojušas piecas vecās trimdas atvases – 3. paaudzē!
Ir neiespējami sarēķināt procentuāli, cik latviešu, kas tagad atrodas Lielbritānijā, piedalās kādā biedrībā, skolas padomē, organizācijā vai kādās nodarbībās, bet rosība ir tiešām apsveicama. Mums nav ko sūdzēties par tiem, kas nekā nedara. Ja paskaties uz angļu sabiedrību, labi jau ir, ja kādi 10% piedalās kādās sabiedriskās nodarbībās – piemēram, korī, klubā, labdarības organizācijā utt.
Ir arī vairāki jauniebraucēji, kuŗi atraduši iespēju piedalīties latviskās nodarbībās, kas viņiem nebija iespējams Latvijā. Manā korī  (Lilija Zobens ir Londonas latviešu koŗa mākslinieciskā vadītāja un diriģente. – Red.) ir tādi, kas nav uzņemti kādā Latvijas korī, bet atraduši vietu pie mums – ar iespēju piedalīties Dziesmu svētkos! Ir arī jaunieši, kas atklājuši savu latviešu identitāti, piedaloties kādā korī vai deju kopā, – identitāti, ko viņi nav izjutuši tik spēcīgi Latvijā. Trimdas latvieši ir spējuši pilnveidot sevi caur latviešu kultūru.
Mani secinājumi par situāciju Anglijā (par Skotiju nemāku runāt, jo man nav informācijas), ka „vecā trimda” jau ir nokalpojusi savu laiku. Manu vecāku paaudze vairāk vai mazāk kļuvusi nespēcīga un nogurusi. Aktīva vēl ir mana paaudze, bet esam skaitliski mazāk un uz mūsu pleciem tiek uzkrauts daudz vairāk, ir grūti visu pavilkt. Paldies Dievam, ka mums nāk talkā jaunajie. Īsā laikā ir noticis tas, uz ko es cerēju, – ka liela daļa jauno latviešu ir atraduši vai nav aizmirsuši savu latvisko identitāti, ka viņi izveido savas iekārtas pēc savām vajadzībām, ka viņi ieiet tur, kur ir gaidīti un kur viņi var pielikt savus spēkus, zināšanas, pieredzi un enerģiju. Latviešu sabiedrība Lielbritānijā ir pārveidojusies ļoti pozitīvā virzienā, bet bez jauniebraucējiem, es šaubos, vai mums vispār vēl tāda eksistētu.

Lilija Zobens,
Latviešu Nacionālās padomes Lielbritānijā priekšsēde

Pārpublicēts no "Brīvās Latvijas" brivalatvija.lv

Tavs komentārs
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Reklāma
© 2018. All rigts reserved. Created by MB Studija »