Otrdiena, 17. jūlijs. Vārda dienas: Aleksis, Aleksejs; Rīt: Rozālija, Roze  
KARTE
Pieteikties jaunumiem
Meklēšana portālā
Sekojiet Līdzi

   
Twitter

Dziesmu varas spēks

iesūtīts: 2013.08.15 13:05
Piedzīvojot xxv Vispārējos latviešu Dziesmu svētkus Rīgā, lika no jauna apjaust, cik spēcīgs ir Dziesmu svētku vienojošais spēks latviešu tautai, bet apdraudošs „Saskaņas centra” deputātam Nikolajam Kabanovam, kas izpaudās viņa puiciskajās izdarībās.

Redzētais un dzirdētais, kā svētku dalībnieki sumina simtsgadīgo diriģentu, leģionāru un trimdinieku Robertu Zuiku, apliecināja, ka tiek sumināti arī „mēs un jūs”, kam kopīgs ir bagātīgais kultūras mantojums. Dziesmu varai nav tikai vienojošais spēks, bet arī dziedinošs, morālā gara uzturēšanā. Tas bija  nepieciešams gan bēgļu un gūstekņu nometnēs mītošajiem, gan arī neapskaužamajos darbos iesaistītajiem Anglijā.

Trimdas sabiedrība, ko pārstāvēja Roberts Zuika un viņa līdzgaitnieki (vairums jau aizsaulē), nekādā ziņā nebija „labi situēti” kā dažkārt tiek dēvēta vecā trimda. Kad „zuikēnieši”, kā Zuikas kora dalībnieki tika dēvēti, ieradās Anglijā  darbā metalurģijas fabrikā Korbijā (Corby), diriģentam  ar ģimeni iebraukt Anglijā bija liegts. Pāris gadus vēlāk Roberts Zuka pievienojās sava kora dalībniekiem Korbijā, strādājot Metalurģijas fabrikā pie metāla kausējamo katlu tīrīšanas. Neskatoties uz darba smago slodzi, notika  ne tikai kora mēģinājumi, bet tika gūti izcili panākumi vairākās starptautiskās sacensībās un  pat ieskaņoti BBC raidījumā.

Sabiedriskā rosība notika visās latviešu apmešanās vietās un visur tika „kaltas rotas Latvijai”- latviska jaunā paaudze, kas būtu  sagatavota neatkarīgās Latvijas atjaunošanai. Bija gādāti latviešu nami, nodibinātas latviešu skolas, būvētas jauniešu mītnes,  rīkotas bērnu nometnes, jauniešu sagaitas un jauniešu semināri un protams Dziesmu un deju svētki. Mantojumu godam pārņēma nākošā paaudze, bez kuras rosmes mēs nebūtu pastāvējuši pusgadu simteni. Cik daudziem par to ir nezināms, liecina nesenā  tikšanās ar kādu cītīgu grāmatu lasitāju mūsu bibliotekā DVF namā Londonā, kas bija pārsteigta dzirdēt, ka namu 1950.gadā iegādājās trimdinieki, jo bijusi pārliecībā, ka nams pastāv kopš „Umaņa laikiem”.

Arnolda Kļotiņa sarakstītajā grāmatā „Roberts Zuika un viņa koris karā, gūstā un trimdā”, autors citē Zuikas domu graudu ,,atdotais paliek”. Ko tu dodi citam – tas paliek. Dokumentālā dzīves stāstā nav gaušanās par smago dzīves nastu, tikai starp citu ar rūgtumu diriģents piemin darba devēja augstprātīgo atteiksmi pret iebraucējiem. Sievietēm bija pieejams tikai apkopējas darbs .Grīdu mazgāt pavēlēts tikai uz ceļiem nometoties – angļu metode, kas daudziem kļuva pazīstama.

Ja latviešu presē Anglijā nekādas asas kritikas par darba un dzīves apstākļiem neparādijas, tad iegūto informāciju no Anglijas, nekavējās publicēt žurnālists Olģerts Liepiņš  latviešu presē Vācijā, kā rezultātā britu militārā pārvalde žurnalistam liedza publicēt rakstus. Žurnalista noziegums bija publicēt informāciju, ko bija saņēmis no darbā iesastītajiem Anglijā. Sūdzības bija gan par vājo uzturu, gan par nometināšanu skārda barakās, kurās vīri bija nošķirti no savām sievām. Izmisuma vēstule pienāca no kāda ārsta, kuram slimnīcā bija jāmazgā spļaujamie trauki un grīda. Viņš gan vēlāk, burtiski no Anglijas esot aizbēdzis pie dēla Zviedrijā. Aizliegumu publicēties žurnalistam pusgadu vēlāk atcēla, kad lieta nonāca militārā tiesā. Izrādījās, ka žurnalista nodarījums neesot „juridiski tverams”. Par žurnālistu O.Liepiņu, cenzūru un latviešu presi pēckara gados bēgļu nometnēs, plašu informācijas klāstu ir sarakstijis Osvalds Akmentiņš grāmatā „Vidzemes auna zīmē. Olģerts Liepiņš vēsturiskā panorāmā”( 1974.g).

Kāpēc Anglijā latviešu presē  nekur neparādijās rakstiskas sūdzības par darba apstākļiem paliek mistērija. Iespējams, ka protesta akcija notika pēc līgumā parakstīto gadu nostrādāšanas, kad sākās lielais emigrācijas vilnis uz aizjūras zemēm. Laimīga sagadīšnās, ka bija vēl iespēja sarīkot un piedzīvot LNPL (latviešu Nacionalās padomes Lielbritānijā) organizētās Latviešu kultūras dienas 1952.gadā ar ļoti plašu programmu. Sarīkojumi notika  ne tikai   Londonā, bet arī Anglijas vidienē. Daudzpusīgajā sarīkojuma programmā bija iekļauti  ne tikai kora koncerti un tautas deju priekšnesumi, bet arī solistu koncerti, teātra izrādes, gleznu un daiļamatiecības izstādes. Netrūka arī plašs grāmatu klāsts un vairāki vērtīgi referāti.

Dzejnieks  Pēteris  Aigars  Kultūras dienai veltīja dzeju „Dvēseles ugunskurs”, kurā beidzamā panta vārdi it kā sasaucās ar Ērika Ešenvalda komponētās dziesmas „Dvēseles dziesma” rindām „Dzied mana dvēsele’.....deg mana dvēsele...”

Balsis, no senatnes nākot sasaucas, vijas un skan,

Zeltaina gaisma skauj telpu

Dvēseļu  ziedonis kuŗas

Kuģiem uz mājām briest buŗas.

Roberts Zuika ar ģimeni  pārcēlās uz dzīvi ASV 1961.gadā, kur turpināja nodoties dziesmām, vadot korus, organizējot diriģentu kursus  un, sasniedzot pensijas gadus, 1977.gadā kļuva par žurnāla „Latvju Mūzika” redaktoru.

Vecmeistars Roberts Zuika ir pierādijis, ka  vismagākajos apstākļos  ir iespējams  nodoties radošam darbam velītu  mākslai un savai tautai.

 

Zigrīda Daškevica

Foto: klasika.latvijasradio.lv

 
Tavs komentārs
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Reklāma
© 2018. All rigts reserved. Created by MB Studija »