Trešdiena, 24. janvāris. Vārda dienas: Krišs, Ksenija, Eglons; Rīt: Zigurds, Sigurds, Sigvards  
karte
Pieteikties jaunumiem
Meklēšana portālā
 
 
Sākums
Apgabali
Der zināt
LNPL
Par mums
Sekojiet Līdzi
               
Twitter
ZiņasViedokļiKalendārsSkolasOrganizācijasSludinājumi 
Jauns gads, jauna nauda, jauna premjērministre?
iesūtīts: 2014.01.08 15:05 rakstīt redaktoram 
izdrukas versija 

Kā zināms, Latvijas Republika jauno - 2014. gadu sāka ar jaunu valūtu, bet bez pastāvīgas valdības, jo, kopš Ministru prezidents Valdis Dombrovskis atteicās no amata, viņš joprojām ir vadījis pagaidu valdību līdz brīdim, kad Saeima apstiprinās jaunu Ministru kabineta sastāvu.

Par eiro ieviešanu ir jau rakstīts citreiz, taču joprojām manā ieskatā tas ir pareizs solis makroekonomisku iemeslu pēc. Pats pavadīju gada pirmās divas dienas, atbrīvojoties no latiem, kas man vēl bija kabatā, pirmo pirkumu ar eiro izdarīju  pagājušajā piektdienā. Pagaidām vēl ir grūti aprast ar eiro monētām, tās  rūpīgi jāaplūko, lai, piemēram, atšķirtu 20 centu monētu no viena eiro monētas, kaut arī nauda ir pavisam jauna  - monētas ir tīras un spīdīgas. Pāreja uz Eiropas kopējo valūtu vispār notika gludi un mierīgi. Vecgada vakarā jau mirkli pēc pusnakts V. Dombrovskis kopā ar Igaunijas premjēru Andrusu Ansipu, Latvijas Bankas vadītāju Ilmāru Rimšēviču, citām amatpersonām un veselu pulku žurnālistu  ceremoniāli saņēma pirmās eiro naudaszīmes no bankas Citadele automata.  Ne par kādām īpašām problēmām vēl nekas nav dzirdēts.

Gada pirmo divu nedēļu laikā abas valūtas būs parallēli likumīgi maksāšanas līdzekļi, bet tie, kuŗi par precēm un pakalpojumiem maksā latos, sīknaudu saņem eiro, un veikalnieku saņemtie lati apgrozībā vairs nenonāk. Paies laiks, un mēs visi ar eiro būsim apraduši. Liela sabiedrības daļa atceras naudas maiņu  pēc PSRS sabrukuma, kad vispirms Latvijā bija tā dēvētais Latvijas rublis un tikai pēc tam tika ieviests lats. Arī toreiz bija liela kurnēšana, it īpaši kad par 200 Latvijas rubļiem varēja saņemt tikai vienu latu. Taču ļaudis drīz vien pie jaunās naudas bija pieraduši. Nav iemesla domāt, ka šoreiz tas būs citādi.

Svētdien, 5. janvārī, V. Dombrovska pārstāvētā Vienotība beidzot nosauca kandidātu Ministru prezidenta amatam -  divas dienas pirms Valsts prezidenta Andŗa Bērziņa noteiktā termiņa. Atgādināsim,  ka Vienotība vispirms Valsts prezidentam piedāvāja trīs iespējamus kandidātus, pēc tam tikai vienu (aizsardzības ministru Arti Pabriku), bet abos gadījumos A. Bērziņš kandidātus izbrāķēja.

Nu Vienotība ir nākusi ar jaunu piedāvājumu, proti, valdības vadītāja  amatam  izvirzījusi zemkopības ministri Laimdotu Straujumu. Pirms tam Straujumai šo amatu piedāvāja pats Valsts prezidents, bet ministre no tā atteicās. Nav zināms, ko īsti Vienotība Straujumai  teikusi, lai viņu pārliecinātu akceptēt nomināciju, taču otrs piegājiens acīmredzot ir bijis  veiksmīgs, jo L. Straujuma ne vien piekrita sevis izvirzīšanai, bet arīdzan ātri iestājās Vienotībā (pirms tam viņa bija bezpartejiska). 6. janvāŗa pēcpusdienā Valsts prezidents nolēma Laimdotai Straujumai uzticēt Ministru kabineta veidošanu.

Pirmais, kas te jāsaka, - L. Straujuma  noteikti apmierina vienu no Valsts prezidenta galvenajām prasībām, proti, ka nākamajam valdības vadītājam ir jābūt ar spēcīgām makroekonomikas zināšanām. Zemkopības ministrei ir doktora grads ekonomikā, tātad  šajā jautājumā problēmām nevajadzētu būt. Turklāt 1951. gadā dzimušajai ekonomistei ir arī  pietiekami daudz pieredzes polītikā, jo no 2000. līdz 2006. gadam viņa bija Zemkopības ministrijas valsts sekretāre, tātad – augstākā nepolītiskā amatpersona. Pēc tam trīs gadus Straujuma  veica to pašu darbu Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, savukārt 2011. gada 25. oktobrī  kļuva par zemkopības ministri. Tātad, ja vien negadīsies kas negaidīts,  Laimdota Straujuma, visticamāk,  kļūs par atjaunotās Latvijas Republikas astoņpadsmitās valdības vadītāju, kā arī par divpadsmito Latvijas pilsoni, kam uzticēts Ministru prezidenta amata gods (Ivars Godmanis, Andris Šķēle, Aigars Kalvītis un Valdis Dombrovskis katrs vadīja vairākus MK sastāvus). Starp citu, L. Straujuma, protams, būs Latvijā pirmā sieviete, kas kļuvusi  par premjērministri, kā arī viena no tikai piecām sievietēm pasaulē, kuŗas patlaban ieņem šo amatu (Taizemē, Dānijā, Slovēnijā un Norvēģijā).

Lai cik daudz laika būs nepieciešams Ministru kabineta izveidošanai, vismaz kāds brīdis noteikti  būs vajadzīgs, lai lemtu par citiem valdības ministriem. Polītikas vērotāju ieskatā visnotaļ labas izredzes saglabāt amatu ir ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam, iekšlietu ministram Richardam Kozlovskim (abi no Reformu partijas), kultūras ministrei Dacei Melnbārdei (Nacionālā apvienība), satiksmes ministram Anrijam Matīsam (bezpartejisks, bet ar Vienotības atbalstu apstiprināts ministrs), kā arī aizsardzības ministram Artim Pabrikam un veselības ministrei Ingrīdai Circenei (abi no Vienotības). Tas nozīmētu, ka amatu zaudēs ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, labklājības ministre Ilze Viņķele, tieslietu ministrs Jānis Bordāns, izglītības ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, kā arī, iespējams, finanču ministrs Andris Vilks. Par Vilka  profesionālitāti nevienam šaubu nav, bet Latvijā tradicionāli valdības vadītājam ir visnotaļ brīvas rokas izvēlēties savas valdības finanču ministru, un  L. Straujuma, iespējams, raudzīsies citā virzienā.

Skaidrs arī, ka jaunajā valdībā sava vieta atradīsies Latvijas Zaļo un Zemnieku savienībai (ZZS). Visticamāk, kāds no zaļo zemnieku pārstāvjiem pārņems Zemkopības ministriju, jo lauksaimniecība, protams, ir viens no ZZS centrālajiem jautājumiem. Kādi varētu būt citi ministri, to patlaban ir pāragri spriest, bet noteikti jācer, ka izdosies izveidot valdību, kas amatā paliks līdz pat nākamajām Saeimas vēlēšanām šā gada oktobrī. Protams, priekšvēlēšanu laikā populisms un demagoģija nekur nepazudīs, partijas darīs visu iespējamo, lai saistītu vēlētāju uzmanību un arī atbalstu, un tāpēc ne tik daudz Ministru kabinetā, cik noteikti Saeimā varam gaidīt zili zaļus brīnumus. Taču ir arī jādomā, ka jaunajai valdībai polītiķi piešķirs vismaz īsu „medus mēnesi”,  kuŗa laikā neviens nekādus īpašus podus negāzīs.

Tomēr par šo jautājumu ir jādomā arī no cita viedokļa, proti, runa ir par Vienotības tā dēvēto rezervistu soliņu. Vai tiešām tas ir tik īss, ka galu galā  partija bija spiesta piemeklēt cilvēku, kam vispār kabatā nav nevienas  partijas biedra kartes, un  ja arī attiecīgā persona tūdaļ piekrita iestāties Vienotībā? Polītikā Vienotība  darbojas jau krietni sen, tās pirmsākumi būtībā ir atrodami Einara Repšes veidotajā Jaunajā laikā, kas pie varas nonāca 2002. gadā, tātad – pirms 11 gadiem. Divas redzamākās Vienotības amatpersonas pašas no piedāvātā amata atteicās. Valdis Dombrovskis, jau atkāpjoties no amata, paziņoja, ka ceturto reizi  valdības veidošanu neuzņemsies. Tāpat no premjērministra amata atteicās Saeimas priekšsēde Solvita Āboltiņa, iespējams, daļēji tāpēc, ka Saeimas spīkere ir valsts otrā, bet premjērministrs – tikai trešā augstākā amatpersona. Taču, visticamāk, S. Āboltiņa met kāras acis Eiropas virzienā, jo vēl pirms nākamajām Saeimas vēlēšanām būs Eiroparlamenta vēlēšanas, kuŗās Vienotība cer gūt  panākumus. 

Par to savs sakāmais noteikti būs pašreizējiem Vienotības pārstāvjiem Eiropas Parlamentā, proti, Sandrai Kalnietei un Inesei Vaiderei (abas ievēlētas no Vienotības priekšgājējas Pilsoniskās savienības) un Krišjānim Kariņam (Jaunais laiks). Jaunajā EP sasaukumā Latvijas mandātu skaits Strasbūrā saruks par vienu vietu, jo  kopš iepriekšējām EP vēlēšanām krietni ir sarucis Latvijas iedzīvotāju skaits un uz astoņiem Eiropas mandātiem noteikti pretendēs visi, kam nav slinkums. Vienotībai cerēt, ka izdosies iegūt vairāk par pašreizējām trim vietām, ir krietni illuzori, turklāt Solvitas Āboltiņas gadījumā ir arī jautājums - vai viņu varētu izvirzīt Eiropas komisāra amatam. 

Laika gaitā Vienotība  paflirtēja arī ar domu, ka nākamais Ministru prezidents  varētu nākt no diplomātiskās vides, tāpēc piedāvāja ne īpaši plaši pazīstamo kādreizējo Latvijas vēstnieku Japānā Pēteri Vaivaru. Protams, diplomāti automatiski ir bezpartejiski, bet šī no zila gaisa izvilktā kandidātūra nebūt netika polītikā  uztverta nopietni, un tikpat ātri, cik P. Vaivara uzvārds iznira no dzelmes, tas  tikpat  ātri atkal tur nogrima.

Kadru jautājums Vienotībai tomēr ir būtisks, ja oktobrī tā vēlēsies pārliecināt vēlētājus, ka vara tai būtu uzticama arī turpmāk. Nespēja savā partijā atrast pienācīgu kandidātu Ministru kabineta vadītāja amatam neko īpaši labu par partiju gan  neliecina, un tā nav pirmā reize, kad Vienotība šajā ziņā kļūdās. Piemēram, lēmums Rīgas pilsētas galvas  amatam izvirzīt kādreizējo žurnālisti Sarmīti Ēlerti  bija pagalam nepārdomāts. Jā, Laimdota Straujuma tagad ir Vienotības biedre, tomēr kandidātu trūkums ir redzams kā uz delnas.

Šajās dienās notiek arī cits process, kas saistāms ar Vienotības gatavošanos nākamajām vēlēšanām, proti, tiek aktīvi runāts par vienotu kandidātu sarakstu,  ko varētu veidot Vienotība  kopā ar Reformu partiju (RP). Iemesls, kāpēc tas varētu būt vajadzīgs RP, ir skaidri redzams, proti,  kopš uz kādreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera rīkojuma par Saeimas padzīšanu radītā viļņa tā ieburāja Saeimā ar 22 mandātiem, partijas populāritāte ir sagruvusi gandrīz līdz minimumam. Jau  pirms valdības izveidošanas no RP frakcijas aizgāja seši deputāti. Partija ilgi klīrējās, ka valdībā  vajadzētu būt arī Kremļa lielajiem draugiem no Saskaņas centra. RP izvirzītie ministri dažos gadījumos ir  darbojušies visnotaļ patvaļīgi (izglītības ministrs Roberts Ķīlis, lai arī ar labiem un gudriem nodomiem), bet citos – gaužām chaotiski (vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs). Tātad dažiem RP polītiķiem vieta Vienotības kandidātu sarakstā ir kā glābšanas riņķis atklātā jūrā.

Latvijas polītiskajā vidē diezgan daudzi brīnās, kāpēc  Vienotībai būtu jālaulājas ar partiju, kuŗa būtībā ir polītisks līķis. Arī tas ir pavisam vienkārši skaidrojams – nākamajās Saeimas vēlēšanās būs par vienu konkurentu mazāk. Mūsu valstī daudz ir runāts, bet samērā maz darīts, lai konsolidētu tā saucamās latviskās partijas un tādējādi piedāvātu vienotāku izvēli tiem, kuŗi nevēlas balsot par Krievijas interešu bīdītājiem Latvijas Republikā. Katru reizi vēlētājiem tiek piedāvāta gūzma vairāk vai mazāk (visbiežāk – krietni mazāk) nopietnu polītveidojumu, un vēlētāji šādā barā viegli var  apjukt.

Arī šogad partiju veidošanā notiek liela rosība, par cerību atgriezties lielajā polītikā ir paziņojis gan jau minētais Einars Repše, gan arī kādreizējais satiksmes ministrs un Rīgas pilsētas galvas vietnieks Ainārs Šlesers. Dzirdēts gan sakām, ka daudzreiz labāk ir redzēt viņu aizejam nekā atnākam, jo, starp citu, A. Šlesers bija chrestomatisks tā dēvētā nepotisma piekopējs polītikā, un viņam vienmēr raksturīga ir bijusi  indeve pirms vēlēšanām sasolīt sazin ko (piemēram, Rīgā radīt 50 tūkst. darba vietu) un pēc tam gandrīz neko no tā  neizpildīt. Nu vismaz Vienotībai un Reformu partijai būs vienots saraksts, un vēlētājiem līdz ar to izvēle kļūs vismaz par sprīdi konkrētāka.

Šis jaunais gads mūsu valstī būs ļoti interesants. Tā, piemēram, Laimdotas Straujumas vadītā Zemkopības ministrija patlaban vēlas pagarināt aizliegumu cilvēkiem no citām valstīm Latvijā pirkt zemi līdz pat 2020. gadam. Tas būtu ļoti konkrēts ES noteikumu pārkāpums. Interesanti, ko zemkopības ministre ar to visu darīs tad, kad būs kļuvusi  par pašu galveno ministri.

Nākamgad mums būs divas vēlēšanas. Rīga visu šo gadu ir Eiropas kultūras galvaspilsēta. Un 2015. gada pirmajā pusē Latvija uzņemsies ES prezidējošās valsts pienākumus. Darāmā pietiks. Lai nu tā būtu, ka nākamais Ministru kabinets ir darbspējīgs, apdomīgs, vieds un arī godīgs. Tas nu nebūtu par daudz prasīts.

Kārlis Streips

Pārpublicēts no "Brīvā Latvijas" (brivalatvija.lv)
Patika? Lasi arī tupmāk, atzīmē
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Sākums » Viedokļi
Reklāma
 
© 2010. All rigts reserved.Created by MB Studija »