Trešdiena, 24. janvāris. Vārda dienas: Krišs, Ksenija, Eglons; Rīt: Zigurds, Sigurds, Sigvards  
karte
Pieteikties jaunumiem
Meklēšana portālā
 
 
Sākums
Apgabali
Der zināt
LNPL
Par mums
Sekojiet Līdzi
               
Twitter
ZiņasViedokļiKalendārsSkolasOrganizācijasSludinājumi 
Latvijas vēstnieks Īrijā: Atgriešanos Latvijā vairāk noteiks emocionāli motīvi
iesūtīts: 2014.03.18 10:57 rakstīt redaktoram 
izdrukas versija 

Īrija ir viena no lielākajām mītnes zemēm no Latvijas aizbraukušajiem cilvēkiem. Kādu laiku Īrijā ir uzturējušies aptuveni 70-80 tūkstoši Latvijas valstspiederīgo, bet, kā liecina vēstniecības aplēses, pašlaik no viņiem tur mīt vien aptuveni 25 tūkstoši.

Kas ir noticis? Ekonomiskās krīzes laikā augstāk kvalificētie ir aizbraukuši uz valstīm, kur darbaspēkam ir labvēlīgāka vide un paveras plašākas iespējas attīstībai, bet viena neliela daļa devušies atpakaļ uz Latviju. Diemžēl jāatzīst, ka ir arī tādi Latvijas iedzīvotāji, kuri Īrijā atgriezušies divas reizes: mēģinājuši pēc atgriešanās dzimtenē iedzīvoties un nav spējuši.

No sociālā aspekta aina ir tāda: absolūtais vairākums latviešu un citu Latvijas iedzīvotāju Īrijā nav ieradušies no Rīgas, un absolūtajam vairākumam nav arī augstākās izglītības.

Nav nekāds noslēpums, ka tagad pēc ekonomiskās krīzes droši vien ļoti liela daļa Īrijas latviešu dzīvo no sociālajiem vai bezdarbnieku pabalstiem. Tas ir ilgtermiņa strukturālais bezdarbs, kas rada negatīvas sociālās sekas: cilvēki zaudē motivāciju meklēt darbu.

Ja vaicāsiet šiem ļaudīm, ko viņi Īrijā dara, reti kurš atzīsies, ka iztiek no pabalsta. Bet pabalstus Īrijā faktiski var saņemt bezgalīgi. Ja cilvēks divus gadus ir strādājis algotu darbu, tad viņš divus gadus var saņemt bezdarba pabalstu, tālāk – sociālo pabalstu, līdz beigās – sociālo pensiju. Tālab ir maz cerību, ka šie cilvēki atgriezīsies Latvijā, jo sociālo garantiju līmenis Īrijā ir līdzvērtīgs Skandināvijas valstīm.

Latvijas izcelsmes iebraucēji Īrijā ir koncentrējušies vairākos reģionālos centros. Lielākais no tiem ir ap Dublinu, kur mīt vismaz četri tūkstoši bijušo Latvijas iedzīvotāju, nākamās ir Limerika un Korkas apkārtne, kur katrā atradīsim ap trim četriem tūkstošiem tautiešu, un tad seko mazākas pilsētas kā, piemēram, Drogheda, kur katrā dzīvo līdz 1000 Latvijas valstspiederīgo.

"Viss ir katras konkrētās pilsētas vai reģiona latviešu rokās."

Šajā situācijā ir bijuši dažādi mēģinājumi veidot savas sadarbības organizācijas. Pašlaik Īrijā pastāv divas organizācijas, kuras pretendē uz visu tautiešu pārstāvniecību, lai gan pēc biedru skaita un reālā darba apjoma ziņā tam it kā nebūtu pamata. Protams, no Dublinas ir diezgan ierobežotas iespējas reāli sadarboties ar cilvēkiem, kuri dzīvo 300 vai 400 kilometru attālumā. Centrālās organizācijas ir Latviešu biedrība Īrijā, kas oficiāli pieder pie Eiropas Latviešu apvienības (ELA) un Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA), un arī Īrijas Latviešu nacionālā padome.

Īrijā pilnīgi noteikti trūkst lokāla mēroga latviešu organizāciju. Ir bijuši mēģinājumi tādas radīt, dažas joprojām pastāv, bet nav sevišķi aktīvas. Limerikā vien ir nodibinātas trīs latviešu organizācijas. Citās vietās organizācijas ir izveidotas, bet beigušas savu darbu. Jaunākā iniciatīva ir nākusi no mazās Tullovas pilsētas, kur radīta Lensteras latviešu biedrība, kas gribētu apvienot visus šīs provinces latviešus.

Ir jāatzīst – Latvijas cilvēki Īrijā nav viesstrādnieki. Viesstrādnieki ir specifisks termins, ko radīja, lai apzīmētu Ziemeļāfrikas un Turcijas iedzīvotājus, kuri pirms 30-40 gadiem iebrauca strādāt Vācijā vai Francijā uz laiku, saņemot speciālu juridisko statusu. Savukārt mūsu valstspiederīgie kā Eiropas Savienības dalībvalsts pilsoņi izmanto savas tiesības meklēt darbu citās Eiropas Savienības valstīs, uzturēties tur, cik ilgi vēlas, kā arī iegūt un izmantot visu veidu sociālās garantijas un politiskās tiesības.

Līdz ar to latviešu sabiedrībai Īrijā ir ļoti plašas iespējas saņemt no pašvaldībām gan materiālo atbalstu savām aktivitātēm, gan telpas un daudz ko citu. Bet ir viens priekšnoteikums – Latvijas valstspiederīgajiem ir jābūt organizētiem biedrībās, kas pārstāv viņu intereses iepretim vietējai pašvaldībai. Organizēšanās process ir sācies, bet pagaidām tas nav pietiekamā līmenī. Kopš sava darba sākuma Dublinā esmu allaž centies tautiešus mudināt uz šādu soli, tomēr viss ir katras konkrētās pilsētas vai reģiona latviešu rokās. Katrā gadījumā, ja būs stabilas biedrības, tad būs arī pašvaldību atbalsts. Līdzīgi ierosinājumi nākuši arī no Īrijas pašvaldību vadītāju puses.

Sarunās ar lietuviešu un poļu kopienu pārstāvjiem esam nākuši pie secinājuma, ka ļoti svarīga ir iebraucēju politiskā aktivitāte. Īrijas pašvaldības ne tik daudz interesē, cik daudz latviešu tās teritorijā dzīvo, bet gan cik daudzi piedalās vēlēšanās, kontaktējas ar pašvaldību un maksā nodokļus. Daudziem Īrijā mītošajiem ir dubultpilsonība, tātad viņi ir arī šīs valsts pilsoņi. Tādējādi no Īrijas puses viņiem pienākas tāds pats atbalsts kā īru organizācijām. Šīs priekšrocības pagaidām netiek izmantotas, tomēr es ceru, ka ar laiku tas notiks.

Kāda loma saistībā ar tautiešiem ārzemēs būtu Latvijas novadu pašvaldībām? Emigrējot uz Īriju, darba meklējumi un iekārtošanās jaunajā dzīvesvietā pamatā notiek ar draugu, radu, kaimiņu, paziņu, novadnieku padomu un palīdzību. Tātad ļoti svarīgs elements joprojām ir lokālā identitāte un kontakti. Ja palūkojamies, kā izbraucēji no Latvijas izvietojas uz dzīvi Īrijā, tad redzam, ka, piemēram, cilvēki no Daugavpils atrodas pamatā Galvejas pilsētas apkārtnē. Līdzīgas tendences redzamas arī citur. No vienas puses, tas ir ļoti labi, no otras – kaitē, jo mazina interesi stāties vietējās latviešu biedrībās vai arī tās veidot. Taču šis aspekts noteikti jāņem vērā, īpaši domājot par saikni ar dzimteni un latviskās identitātes saglabāšanu, turpināšanu, reemigrāciju.

Otrs elements, kas cilvēkus saista un ļauj sniegt savstarpēju atbalstu, ir sociālie tīkli. Piemēram, portālā "Draugiem.lv" pastāv vismaz divas Īrijas latviešu vēstkopas, kur vairāki tūkstoši cilvēku apmainās ar dažādu informāciju.

Jāņem vērā, ka starp emigrantiem un Latviju kā zemi (vai Latviju kā valsti un tās valdību) pastāv diezgan liela psiholoģiskā plaisa. Cilvēkos ir diezgan liels sarūgtinājums par to, ka nav izdevies nodrošināt savu dzīvi dzimtajā zemē. Īrijas latviešu interneta portālā katrs var lasīt devīzi "Pašiem sava republika". Tā ir zināma vēsts, ko Latvijai sūta Īrijas latvieši. Taču šāda negācija nepastāv emigrantu attiecībās ar savu novadu vai pašvaldību. Ar dzimto pusi ir daudz ciešākas emocionālas saites.

Domāju, ka tieši šī dimensija būtu jāuzsver, veidojot kontaktus ar diasporu. Tas pamatā būtu pašvaldību darbs. Sociālie darbinieki, apmeklējot aizbraucēju ģimenes, varētu uzzināt, kur viņi mīt, tad varētu izveidot emigrējušo cilvēku datubāzi, saziņai izmantot sociālos tīklus, tā pakāpeniski atjaunojot un kopjot saikni ar dzimto novadu. Tieši pašvaldībām varētu būt nozīmīga loma konkrētu jautājumu risināšanā.

Viena no iespējām - sadarbības kontaktu veidošana ar tām Īrijas pašvaldībām, kuru teritorijā dzīvo lielāks skaits attiecīgā novada cilvēku. Latvijas pašvaldības varbūt varētu uzņemties arī plašākas sociālās funkcijas. Pietiekami liels skaits cilvēku, kuriem ir sociālās problēmas Īrijā, nevar saņemt nekādu palīdzību, lai atgrieztos dzimtenē un sāktu tur dzīvot. Jā, ir runa arī par bezpajumtniekiem, bezdarbniekiem, no alkohola vai citām vielām atkarīgiem cilvēkiem.

Latvijā faktiski nav nevienas atbalsta struktūras, kas varētu viņiem palīdzēt atgriezties un sākt normālu dzīvi. Mūsu vēstniecība nereti ir spiesta vērsties pie poļu vai īru nevalstiskajām organizācijām, kas būtu ar mieru apmaksāt tādu cilvēku atpakaļceļu uz Latviju. Esmu dzirdējis, ka šādu atbalsta struktūru sāk veidot Cēsīs. Pēc būtības katras pašvaldības pienākums būtu palīdzēt iedzīvotājiem un veicināt viņu brīvprātīgu atgriešanos. Nepieciešams ir atbalsts gan mājokļa, gan darbavietas meklējumos. Vēl viens ļoti svarīgs pašvaldību darba virziens varētu būt vasaras nometņu organizēšana diasporas jauniešiem. Tāpat kā Latvijā, arī Īrijā skolēniem ir brīvdienas un brīvs laiks, ko varētu pavadīt vecāku dzimtenē.

"Pabalstus Īrijā faktiski var saņemt bezgalīgi."

Protams, ir daudzi valstiska līmeņa jautājumi, kas nav pašvaldību kompetencē. Reemigrācijas plāns mums visiem ir zināms; tajā atgriešanās vairāk skatīta ekonomiskā aspektā. Taču, runājot ar aizbraukušajiem cilvēkiem, kļūst skaidrs – atgriešanos Latvijā vairāk noteiks emocionāli motīvi: ilgas pēc dzimtenes, ģimenes intereses, lielā izvēle – kurā valstī uzaudzināt savus bērnus. Mazāka loma būs tam, ko piedāvā Reemigrācijas plāns. Jāatzīst, ka tas vairāk vērsts uz kvalificēta darbaspēka piesaistīšanu ekonomikai nekā jebkura Latvijas valstspiederīgā atgriešanos dzimtenē. Šajā saistībā būtu vēlams socioloģisks pētījums – kā Reemigrācijas plāns tiek uztverts emigrācijas valstīs Īrijā un citviet un kāda veidojas tā atdeve. Pagaidām par to pāragri spriest, bet ar laiku tas kļūs aktuāli.

Tālāk ir jautājums, kā veidojama stratēģija darbam ar diasporu. Vienā no pirmajām vietām ierindojama izglītība, un tas ir valstiska mēroga pienākums, kas jārisina valsts struktūrām, piedaloties PBLA un ELA. Kopējā aina Īrijā ir tāda, ka tur pašlaik darbojas tikai 11 latviešu nedēļas nogales skoliņas. Tas ir situācijā, kad no 25 tūkstošiem latviešu pēdējo astoņu gadu laikā ir reģistrēti 5,6 tūkstoši jaunu Latvijas pilsoņu, Īrijā dzimušu bērnu. Pērn vien reģistrēti vairāk nekā pieci simti.

Dzimstības līmenis Īrijā ir daudz augstāks nekā Latvijā – gan tāpēc, ka vairums šejieniešu ir gados jauni cilvēki, gan tādēļ, ka šeit ir daudz labākas sociālās garantijas. Nedēļas nogales skoliņas ir mūsu valsts atbalstītas, bet tās aptver tikai dažus simtus jaunākā vecuma bērnu. Tās nevar iemācīt valodu tādā līmenī, lai jaunieši bez grūtībām varētu mācīties, dzīvot un strādāt Latvijā.

Līdz ar to Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas kompetencē būtu risināt jautājumu, kā Īrijas skolās nodrošināt regulāras fakultatīvas latviešu valodas mācības. Tas principā ir iespējams. Šajā virzienā vajadzīgs tikai darbs – jāatrod skolas, kurās mācās lielāks skaits latviešu bērnu, ir jārunā ar viņu vecākiem, lai viņi vērstos pašvaldībā ar šādu lūgumu, kā arī jāatrod skolotāji ar diplomiem, kādu Īrijā arī netrūkst. Dažādos darbos šajā valstī strādā pat bijušie skolu direktori. Jāņem vērā, ka latvieši Īrijā ir vietējie nodokļu maksātāji. Viņiem ir tiesības prasīt, lai valsts un pašvaldību skolās mācītu tādas svešvalodas, kādas vēlas skolēni un viņu vecāki. No šāda viedokļa nav nekādas starpības starp latviešu valodu un, piemēram, franču, vācu vai spāņu valodu.

Gints Apals,
Latvijas Republikas vēstnieks Īrijā


Pārpublicēts no LV portāla „Par likumu un valsti” 

Foto: Evija Trifanova/ LETA
 
Patika? Lasi arī tupmāk, atzīmē
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Sākums » Viedokļi
Reklāma
 
© 2010. All rigts reserved.Created by MB Studija »