Trešdiena, 25. aprīlis. Vārda dienas: Līksma, Bārbala; Rīt: Alīna, Sandris, Rūsiņš  
KARTE
Pieteikties jaunumiem
Meklēšana portālā
Sekojiet Līdzi

   
Twitter

Divi prezidenti

iesūtīts: 2014.04.10 13:00
Man ir Izraēlas pase. Man ir Latvijas pase. Tāpēc, pārfrazējot Dikensu, A Tale of Two Presidents.

Izraēlas valsts 9. prezidents Šimons Peress š.g. 3. augustā kļūs 91 gadu vecs. Vecākais valsts galva pasaulē, joprojām možs un darbīgs. Š. g. jūlijā aprit viņa septiņu gadu termiņš šai augstajā amatā.

Valsts prezidenta amats Izraēlā ir ceremoniāls, bet nozīmīgs tai ziņā, ka prezidents  ir nācijas simbols. Prezidentu Izraēlā, tāpat kā Latvijā, ievēlē parlaments aizklātā balsošanā.

Šimons Peress diviem lāgiem bijis Izraēlas premjērministrs (kam pieder faktiskā vara), bijis ministrs 12 kabinetos. Viņš bija "nācijas tēva" - Izraēlas pirmā premjērministra Dāvida Ben-Guriona tuvs līdzgaitnieks. No 1953. līdz 1959. gadam Peress bija Aizsardzības ministrijas ģenerāldirektors un lika pamatus Izraēlas kodolpotenciālam un militārajai rūpniecībai. 1994. gadā viņu kopā ar Jitcchaku Rabinu un Jaseru Arafatu apbalvoja ar Nobela Miera prēmiju - par t.s. Oslo vienošanos, kuŗas rezultātā okupētajā territorijā tika izveidota autonoma palestīniešu pašpārvalde.

Viņa vārdā nosaukts Šimon Peres Peace Center Jaffā, netālu no manas dzīvesvietas. Tur notiek konferences un semināri, kas veltīti miera un izlīguma problēmām Tuvajos Austrumos.

Prezidenta amatā Šimons Peress bauda cieņu, pat apbrīnu ne tikai savā valstī. Tas nenozīmē, ka viņa raksturs ir bez vainas. Pirms 37 gadiem, kad Peress bija Jitcchaka Rabina sāncensis cīņā par Darba partijas priekšsēža posteni, Rabins  savā dienasgrāmatā viņu nosauca par "nelabojamu intrigantu". Bet tagad, vecumdienu spožumā, šī piezīme šķiet aizmirsta...

***

2011. gada 4. jūnijā Latvijas Avīzē parādījās mans komentārs, kuŗā atgādināts, ka pagājušā gadsimta 90. gados kāds ārzemnieks secinājis, ka Latvijā visbagātākā un varenākā ir kāda firma, kuŗas nosaukums redzams uz katra stūŗa: PĒRK UN PĀRDOD. Pieminēju, ka par atjaunotās Latvijas ceturto prezidentu nupat ar 55 balsīm pret 44 ievēlēts Andris Bērziņš, un citēju polītoloģi Ivetu Kažoku, kuŗa lika saprast, ka Saskaņas centram ir kāds polītisks darījums ar Ventspils pilsētas galvu Lembergu. Es secināju, ka firma "Pērk un Pārdod" Latvijā diez vai izputēs.

2013./2014, gadumijā mani, Latvijas pavalstnieku, mulsināja un kaitināja prezidenta Andŗa Bērziņa rīcība. Pēc Zolitūdes traģēdijas Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim (manuprāt labākajam no atjaunotās Latvijas premjērministriem) bija īsa saruna ar Andri Bērziņu, pēc kuŗas viņš paziņoja par savu atkāpšanos, uzņemoties atbildību par notikušo. Pirmoreiz viņam acīs bija asaras, Ko īsti prezidents Bērziņš viņam  bija teicis tajos pāris mirkļos? Un kāpēc prezidents Bērziņš atņēma Egilam Levitam sava juridiskā padomnieka amatu - tūlīt pēc tam, kad Levits bija izpelnījies atzinību par savu Satversmes preambulas projektu? Un kāpēc prezidents Bērziņš, kad sākās sarunas par jaunās valdības veidošanu, tik strupi un asi uzbruka Artim Pabrikam, kas premjērministra amatā varēja kļūt par otru Dombrovski?

Un kad prezidents Bērziņš brīdī, kad civīlizētā pasaule bija sašutusi par Krievijas agresiju, nomurmināja, ka pirms vairākiem gadiem izteiktais ielūgums Putinam apmeklēt Latviju paliek spēkā, vadzis lūza.

Māris Antonevičs 28. martā Latvijas Avīzē: "Varētu rasties iespaids, ka valsts galva pēdējos mēnešus pavadījis ilgstošā atvaļinājumā kaut kur Alpos, kur nav pieejamas ne avīzes, ne televīzija un pat ne internets." Un tālāk, tā sakot, crescendo: tai pašā dienā portālā TVnet Otto Ozols publicē "Neesoša Valsts prezidenta paziņojumu Latvijas tautai " - "versija, ko varētu vēstīt Latvijas prezidents, „ja tāds valstij būtu".”  ”Tai pašā portālā tai pašā dienā Toms Ostrovskis: "Prezident Andri Bērziņ, aicinu Jūs atkāpties no amata un nolīst kaut kur tumšā stūrī, lai mums nekad no Jums vairs nav jākaunas!". Un tīmekļa žurnālā Satori Ilmārs Šlāpins jautā: "Vai Latvijai ir vajadzīgs prezidents?"

Visbeidzot 31. martā žurnālā IR publicēta pāri par 600 kultūras un citu nozaŗu darbinieku parakstīta „Atklāta vēstule” ar virsrakstu: "Neuzskatām, ka prezidents pārstāv Latvijas tautas intereses." Šis, jāatzīst, satriecošais dokuments beidzas ar aicinājumu Saeimai un Valsts prezidentam "izvērtēt savas iespējas turpināt ieņemt šo amatu".

Man pietiek ar to, ka Atklātās vēstules parakstītāju vidū ir Uldis Bērziņš un Alvis Hermanis, lai tajā teikto „simtprocentīgi atbalstītu”.

Un ko prezidents - viņš pat nenosarkst un liek savai kancelejai nākt klajā ar klīrīgu, paštaisnu paziņojumu: prezidenta "darbības mēraukla ir ilgtermiņa rīcība, lai Latvijā cilvēku dzīve uzlabotos, nevis ātra un lēta populāritāte īstermiņā".

Vārdu sakot, uz atkāpšanos neceriet, populāritāte tāpat ir vējā, iztiks bez tās. Vai es esmu pareizi sapratis?

Franks Gordons

‍Pārpublicēts no "Brīvās Latvijas" (brivalatvija.lv)


 
Tavs komentārs
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Reklāma
© 2018. All rigts reserved. Created by MB Studija »