Trešdiena, 24. janvāris. Vārda dienas: Krišs, Ksenija, Eglons; Rīt: Zigurds, Sigurds, Sigvards  
karte
Pieteikties jaunumiem
Meklēšana portālā
 
 
Sākums
Apgabali
Der zināt
LNPL
Par mums
Sekojiet Līdzi
               
Twitter
ZiņasViedokļiKalendārsSkolasOrganizācijasSludinājumi 
Sandra Kalniete: apbrīnojami, cik tālu esam tikuši
iesūtīts: 2014.08.22 17:26 rakstīt redaktoram 
izdrukas versija 

Tieši „Baltijas ceļš” bija nozīmīgākā no Baltijas tautu kustību politiskās gribas izpausmēm un turpmāk iedvesmoja līdzīgas nevardarbīgas pretošanās kustības pasaulē – sarunā par Baltijas un Eiropas vienotību atceras akcijas organizatore, rakstniece, diplomāte un politiķe SANDRA KALNIETE.

Dainis Īvāns savulaik teica: 1989.gadā Baltija bija priekšā gandrīz visai Austrumeiropai. Tikai pēc "Baltijas ceļa" cilvēki iznāca Prāgas ielās, sociālisms sabruka Čehoslovākijā, sākās sacelšanās Transilvānijā, līdz decembrī krita Čaušesku režīms Rumānijā. Novembrī vācieši nogāza Berlīnes mūri, bet Ukrainā pēc mūsu parauga izveidoja cilvēku ķēdi no Kijevas līdz Ļvovai. Vai esam aptvēruši "Baltijas ceļa" nozīmi? Varbūt sākam to piemirst, pat īsti nenovērtējuši?

Man gan ir gluži pretējs iespaids. Kad notika "Baltijas ceļš", mēs nevarējām iedomāties, ka tas ar savu lielumu un simbolismu ieies pasaules vēsturē. Jo vairāk gadu paiet, jo leģendārāka šī akcija kļūst, un arī interese par to ar katru gadskārtu pieaug. Te nevarētu būt runa par aizmiršanu, bet par to, ka patiesie fakti jau apaug ar vēstures leģendām.

Cilvēki, kas piedalījās "Baltijas ceļā", saprata, ka tas ir kaut kas ļoti nozīmīgs, bet emociju ziņā to nevar salīdzināt ar dažām citām tā laika manifestācijām. Sapulcējoties Mežaparkā – Dziesmu svētku vietā - dienu pirms Tautas frontes kongresa, cilvēki pirmo reizi sevī pārrāva klusēšanas aizsprostu. Bez tā nebūtu bijis iespējams "Baltijas ceļš" un arī viss turpmākais.

Ļoti nozīmīga manifestācija bija dažus mēnešus pēc "Baltija ceļa" – 18.novembrī, kad Daugavmalā sapulcējās gandrīz miljons cilvēku, kas Maskavai sūtīja ļoti spēcīgu vēsti, ka negrasāmies apstāties. Tomēr tieši "Baltijas ceļš" bija pati nozīmīgākā no Baltijas tautu kustību politiskās gribas izpausmēm. Tā bija pirmā tik liela mēroga šāda akcija pasaulē, kas turpmāk iedvesmoja līdzīgas nevardarbīgas pretošanās kustības pasaulē. Piemēram, pirms gada es biju uzaicināta dalīties pieredzē Katalonijā, kur kataloņi sarīkoja līdzīgu akciju. Tā ir arī ļoti konkrēta katra cilvēka līdzdalība.

"Baltijas ceļš" kļuva par pasaules mēroga notikumu tāpēc, ka tas izdevās. Taču bija liela varbūtība, ka neizdosies. Latvijā Centrālkomiteja aizliedza pasākuma koordināciju pa radio. Tātad organizatori ļoti riskēja, jo neizdošanās, iespējams, atstātu negatīvu iespaidu uz turpmākajiem Atmodas procesiem un Baltijas vienotību tajos. Kā tolaik jūs uz to raudzījāties, kādus riskus bijāt apsvēruši?

Jāteic, mēs riskējām pirms katra pasākuma. Vienmēr pastāvēja sarežģījumu un neizdošanās iespējamība, taču tā dēļ mēs neapstājāmies. "Baltijas ceļa" gadījumā lielākās grūtības bija divas – aizpildīt ceļa posmus mazapdzīvotās vietās, kādu Baltijas valstīs ir diezgan daudz. Interesanti, ka tieši ar tādām pašām grūtībām sastapās arī kataloņi, lai gan viņiem ir internets un mobilie sakari. Otrs – novērst transporta sastrēgumus pie galvaspilsētām, lai cilvēki vispār spētu nokļūt līdz akcijas norises vietām. Pieturējāmies pie principa, ka pamatvienība ir viens kilometrs un par katru kilometru, lai to aizpildītu ar pietiekamu skaitu dalībnieku, atbild viens konkrēts cilvēks. Latvijā to palīdzēja nodrošināt daudzās reģionālās Tautas frontes nodaļas.

Runājot par bažām, ka "Baltijas ceļš" varēja neizdoties – pat tad, ja kādā vietā cilvēku pietrūktu, lai nodrošinātu nepārtrauktu ķēdi, tam nebūtu sevišķi lielas nozīmes, jo jebkurā gadījumā uz ceļa būtu iznākuši pietiekami daudz cilvēku, lai katrs saprastu, ka tauta ļoti skaidri pauž brīvības gribu.

"Baltijas ceļš" pauda Baltijas vienotību šajā brīvības gribā. Taču turpmākajos gados Baltijas valstu starpā bijušas gan saimnieciskas, gan teritoriālas domstarpības. Savulaik bijušais Igaunijas premjerministrs Marts Lārs pat teica, ka kopīga Baltijas valstīm ir tikai negatīvā pieredze. Kā, jūsuprāt, raksturojama Baltijas vienotība pēc neatkarības atgūšanas?

Zināmā mērā Lāram piekrītu. Tas, kas mūsu tautas vienoja brīvības atgūšanas posmā, bija tieši negatīvais - tas, ka pēdējie 50 gadi bija mūs saveduši kopā kā okupētas valstis ar rusifikāciju un vienotu varu Maskavā. Savstarpējās konkurences elementi parādījās pēc neatkarības atgūšanas. Turklāt figurēja neticība, ka Baltijas valstis kopā spēj izdarīt to, kas varētu neizdoties katrai atsevišķi. Igaunijai un Lietuvai bija teritoriālie partneri – Somija un Polija, kuras tās centās izmantot savu mērķu sasniegšanai atsevišķi.

Līdz brīdim, kad Baltijas valstis iekļāvās nozīmīgākajās starptautiskajās organizācijās, tās bija sacensības situācijā. Tolaik, kad uz vietu Eiropas Savienībā kandidēja desmit Austrumeiropas valstis uzreiz, šķita neticami, ka tās visas varētu uzņemt vienā reizē, kā tas patiesībā tomēr notika. Vēloties nokļūt pirmajā uzņemšanas vilnī, katra no šīm valstīm uz to tiecās atsevišķi.

No brīža, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, Baltijas valstu sadarbība ir kļuvusi arvien labāka. To nosaka gan kopīgais Savienības likumdošanas ietvars, gan kopīgās reģionālās intereses. Tas, ka tagad laiku pa laikam mūsu starpā parādās kādas ekonomiska rakstura domstarpības, ir normāla demokrātisku valstu prakse, konkurence.

"Rail Baltica" un sašķidrinātās gāzes terminālis gan nav bijuši labākie konkurences piemēri...

Jā, ir pietrūcis racionālas pieejas. Taču, pieaugot sadarbības praksei, kas Baltijas valstīm nav bijusi ilga, situācija uzlabosies. Vēl viens no iemesliem, kas Baltijas valstīm liks pieņemt kopīgu nostāju, ir Krievijas jaunais imperiālisms. Tas būtiski maina situāciju Eiropā un pat pasaulē.

Vai bez kopīgām ekonomiskām un drošības interesēm, kas lielākoties ir valdību līmeņa jautājums, ir kas tāds, kas vieno Baltijas tautas, kāda vienotība emocionālā līmenī?

Domāju, ka šis jautājums ir vairāk sociologu ziņā. Par to varu spriest tikai subjektīvi. Vismaz man personīgi liekas, ka šāda emocionāla tuvība pastāv. Šķiet, vārdi "Igaunija", "igaunis" un "Lietuva", "lietuvietis" mūsos arvien izraisa siltas jūtas. Domājams, Igaunijā un Lietuvā attiecībā uz abām pārējām kaimiņtautām ir tāpat. To nosaka mūsu kopīgie likteņi, fakts, ka esam skaitliski nelielas tautas ar kopīgām interesēm pasaulē, arī kultūras tradīcijas. Piemēram, atcerēsimies, ka Baltijas dziesmu un deju svētku tradīcija UNESCO cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā tika iekļauta kopā.

Tomass Hendriks Ilvess, vēl būdams Igaunijas ārlietu ministrs, gan apgalvoja, ka "Igaunijas identitāte ir piederīga valstu lokam, kas stiepjas no Lielbritānijas cauri Skandināvijai, noslēdzoties Igaunijā", bet dienvidu kaimiņi lietuvieši savulaik apliecināja tiekšanos uz Polijas pusi.

Ilvess bija ārlietu ministrs laikā, kad vēl bijām Eiropas Savienības kandidātvalstis un atradāmies sacensības situācijā, kurā katrs centās likt lietā tādus priekšrocības apliecinošus ģeopolitiskos argumentus, lai pārliecinātu, ka tieši šī valsts ir visatbilstošākā uzņemšanai Savienībā. Igaunija lielāko akcentu lika uz Eiropas Savienību, bet Lietuva – uz NATO. Galu galā visas trīs Baltijas valstis šajās organizācijās tika uzņemtas vienlaikus.

Ir, kas apgalvo – brīvība mums nākusi pārāk viegli, tāpēc neesam pratuši to novērtēt. Vai piekrītat?

Nepiekrītu pirmajai šī apgalvojuma daļai, ka brīvība mums nākusi pārāk viegli. Gorbačovam bija jāizdara ļoti skarba izvēle – nespējot vienlaikus paturēt gan Baltiju, gan Austrumeiropu, viņš izvēlējās paturēt Baltiju, ļaujot aiziet Austrumeiropai. Taču Baltijas valstis, satricinot visu Padomju Savienību un pievēršot pasaules uzmanību, savu neatkarību panāca ar ļoti intensīvu tautas gribas paušanu.

Rietumu demokrātijas funkcionē atbilstoši sabiedrības viedoklim. Šajā ziņā "Baltijas ceļš" bija īpaši, īpaši nozīmīgs, jo pirms tam Rietumi vairāk bija satraukušies par to, kas notiks ar Gorbačovu, uzskatot, ka viņu apdraud Baltijas nacionālisti. Baltijas tēls līdz tam bija diezgan negatīvs, taču miermīlīgā protesta akcija, kurā visu vecumu cilvēki, rokās sadevušies, pauda brīvības gribu, izraisīja eiropiešu simpātijas un mainīja politiķu attieksmi. Līdz tam, ko tagad droši vien esam piemirsuši, to veidoja Krievijas tiražētais baltiešu ekstrēmistu tēls, starp citu, līdzīgs tam, kādu patlaban Maskavas ideoloģiskā propaganda veido par ukraiņiem. 

Tātad uzskats, ka brīvība mums nākusi pārāk viegli, nav pamatots. Turpretim apgalvojums, ka nemākam to novērtēt, ir universāls. Manuprāt, tikai nebrīvs cilvēks spēj īsti sapņot par brīvību, un šajā sapnī ir arī daudz ilūziju, jo brīvībai līdzi nāk nepieciešamība izdarīt savu izvēli un atbildēt par to. Joprojām esam stadijā, kad atbildību par notiekošo, ko kādreiz likām uz Maskavu vai komunistiem, tagad noveļam uz Saeimu vai valdību. Tā ir šī nespēja novērtēt izvēles brīvību, kura mums patlaban ir dota. 


 
Pilnu rakstu lasīt šeit 

Guntars Laganovskis, LV portāls. Pārpublicēts no LV portāla „Par likumu un valsti” 

Foto: Evija Trifanova, LETA
Patika? Lasi arī tupmāk, atzīmē
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Sākums » Viedokļi
Reklāma
 
© 2010. All rigts reserved.Created by MB Studija »