Trešdiena, 01. oktobris. Vārda dienas: Zanda, Zandis, Lāsma; Rīt: Ilma, Skaidris  
karte
Pieteikties jaunumiem
Meklēšana portālā
 
 
Sākums
Apgabali
Der zināt
LNPL
Par mums
Sekojiet Līdzi
               
Twitter
ZiņasViedokļiKalendārsSkolasOrganizācijasSludinājumi 
Mēs un jūs: pārdomas par jauniebraucēju integrēšanu esošā trimdas latviešu sabiedrībā – kā tas notiek vai nenotiek. Sevišķi piemēri no pieredzes Lielbritānijā
iesūtīts: 2011.03.27 14:15 rakstīt redaktoram 
izdrukas versija 

Mēs un jūs – tas ir kā bieži vien izsakāmies, runājot par latviešu sabiedrību mūsu mītņu zemēs. Mēs – tie vecie, trimdas latvieši, kas dzīvojuši ārpus Latvijas kopš otrā pasaules kara, resp., vismaz 60 gadus, vai arī dzimuši ārzemēs, bet uzauguši ‘latviskā’ garā; jūs – tie, kas nesen iebraukuši, kas varbūt jutuši okupācijas slogu, kas pārdzīvojuši pirmos atjaunotās neatkarības gadus Latvijā, bet tagad atbraukuši meklēt darbu un laimi, jo Latvijā to nevar šobrīd atrast.

Šīs divas puses it kā varētu sadzīvot bez lielām problēmām, bet tas tik bieži nenotiek. Saredzu vairākas problēmas.

Pirmkārt – komunikācija: ļoti daudz no jauniebraucējiem nezina nekā par esošo latviešu sabiedrību Lielbritānijā vai citās patvērumu zemēs; viņi nezina nekā par mūsu vēsturi, par tādiem Daugavas Vanagiem vai Latviešu Nacionālo Padomi Lielbritānijā un droši vien arī negrib zināt, atskaitot, ja vajadzīga specifiska palīdzība grūtākos gadījumos. Turklāt vecie latvieši nezin, kur tie jauniebraucēji dzīvo un kā ar viņiem sazināties, ja viņi vispār gribētu to darīt.

 Otrkārt – mēs (t.i. visi latvieši) reti mēģinam analizēt situāciju objektīvi, jo tas varbūt prasītu būt kritiskiem par mūsu pašu lietām, kas varētu daudziem būt sāpīgi.

Treškārt – mēs (t.i. visi latvieši) reti uzklausām viens otru, negribam īsti iedziļināties otrās puses problēmās, lai gan vēlamies, lai mūs saprastu.

Šīs trīs problēmas un īpašības (droši vien arī ir citas) neļauj mums izveidot kaut kādu stratēģiju, kā veidot un attīstīt mūsu sabiedrību nākamajos gados, un šie gadi ir kritiski, ja vēlamies uzturēt latvisku vai latviešu vidi un sabiedrību ārpus Latvijas.

Atšķirības

Vispirms būtu jāapskata atšķirības starp dažādiem iebraucējiem no Latvijas Lielbritānijā. Manu vecāku paaudze brauca tur, kur bija vajadzīgs darbaspēks toreizējos apstākļos pēc otrā pasaules kara – uz vilnas rūpnīcām Ziemeļanglijā un vidienē; vīrus sūtīja uz tērauda rūpnīcām Skotijā tad vēlāk uz vidieni, uz ogļraktuvēm ziemeļos, uz lauku darbiem vidienē un dienvidos; sievietes strādāja slimnīcās un kā kalpones utt. Latviešu skaits Lielbritānijā nostabilizējās varbūt ap 5-6000, daži aplēs pat 10,000. Šos skaitļus, protams, ir neiespējami precizēt vai pārbaudīt. Par šiem sākuma gadiem var lasīt grāmatā Latvieši Lielbritanijā, ko izdeva LNPL un DVF.

Saprotot, ka Latviju nekādi amerikāņi vai citi neatbrīvos no komunistiem, latvieši sāka izveidot savus centrus – galvenokārt ap Daugavas Vanagu namiem. Tādi bija Bradfordā, Līdsā, Halifaksā, Hudersfīldā, Boltonā, Donkasterā, Notinghamā, Korbijā, Koventrijā, Londonā un vēl citur, ar visstiprākajiem (resp. visbagātākajiem) centriem Anglijas ziemeļos. Ar laiku latvieši arī iegādājās lauku īpašumus, kur varēja pavadīt brīvdienas, rīkot lielākus sarīkojumus un bērnu vai 3x3 nometnes – Mūsmājas (DV nams pie Koventrijas), Almēlija (LNPL īpašums Anglijas rietumu pusē), Rofanta (kas pieder Londonas draudzei un atrodas laukos dienvidos no Londonas) un Straumēni (vidienē).

Ar laika tecējumu un sabiedrības sarukšanu dabīgā veidā, tie sabiedrības centri, kas palikuši, atrodami ap veciem rūpniecības centriem Bradfordā, Notinghamā, Mansfīldā, arī ap Mūsmājām, Straumēniem, mazāk ap Londonu. Der pieminēt, ka Anglijas latviešu demogrāfiskā uzbūve nav vienāda: iebrauca galvenokārt pieaugušie, bez bērniem, un samērā maz bērnu un pusaudžu. Tad nodibinājās kopdzīve, piedzima bērni – t.s. bēbīšu buma (angl.‘baby boom’) paaudze, kurai es arī piederu. Rezultātā, mūsu vecā paaudze, kurai apm. 80 -90 gadu, tagad strauji izmirst; mums ir maz no tās paaudzes, kurai tagad būtu 70-75; no manas ‘bēbīšu buma’ paaudzes ir vēl prāvs skaits un tad pakāpeniski uz leju nāk viņu pēcteči, izveidojot skaitliski augšpēdus piramīdu ar atdalītiem slāņiem ar robiem pa vidu.

No vecās trimdas ar viņu pēctečiem mēs varētu saskaitīt aktīvus, augstākais, 2000. DV aktīvo biedru skaits 2010.g.dec. bija 1070, LNPL sarakstā bija 2505 balsstiesīgi vēlētāji, lai gan vēlēja tikai 612. Ļoti pavirši runājot, mana paaudze – kas dzimusi un augusi pēckara Anglijā – ir labi izglītota, strādā dažādās profesijās un ir stabila un turīga.

Lielais jauniebraucēju ieplūdums Lielbritānijā sākās pēc 2004. gada, kad Latvija iestājās Eiropas kopienā un robežas Latvijas pilsoņiem tika atvērtas. Un, protams, tie nav visi latvieši, jo ir arī liels skaits krievu tautības Latvijas pilsoņu. Tas ir bieži sagādājis problēmas, kad kāds ‘latvietis’ tiek nepatikšanās un vajadzīga tulka palīdzība: policija vai slimnīca izsauc latviešu tulku, bet izrādās, ka ‘latvietis’ runā tikai krieviski!

Jauniebraucēji nebrauc vairs uz veciem rūpniecības centriem – tie brauc strādāt laukos, uz puķu fermām un lauku saimniecībām Linkolnšīrā, Hampšīrā un citur; viņi arī atrod darbu nežēlīgās putnu audzētavās, kas tik spilgti aprakstītas ukrainietes Marinas Levickas romānā Divas riteņmājas (‘Two Caravans’); viņi strādā viesnīcās kā apkopēji, restorānos un bāros kā oficianti vai veco ļaužu namos kā aprūpes darbinieki. Kamēr mani vecāki strādāja vilnas fabrikās blakus angļu strādniekiem, tādos pašos apstākļos un saņemot to pašu algu kā viņi, jauniebraucēji dzīvo lielākoties daudz sliktāk, saņemot minimālo algu, bieži dzīvojot vairāki vienā istabā, strādājot garas stundas apstākļos, kurus angļu strādnieki nekādā ziņā nepieņemtu.   Bet nevar visus šos jauniebraucējus sabāzt vienā maisā. Esmu satikusi visādus šādus jauniebraucējus: ir tādi, ar minimālo izglītību, bet ir arī skolotāji, arhitekti, inženieri; ar vārdu sakot – izglītoti cilvēki, kas nav varējuši atrast darbu savā specialitātē, jo viņi nav vajadzīgi Anglijas darbaspēkam, vai viņiem trūkst angļu valodas zināšanas.

Ir arī tādi, kas ir varējuši atrast darbu savā amatā vai specialitātē, it sevišķi datorzinātnieki, un ir laimīgi tā. Ir vēl viens slānis – tādi, kas atbraukuši mācīties un studēt un paliek, jo ar labākām angļu valodas zināšanām, ar pazīšanām un Anglijas izglītību viņi tikuši uz t.s. ‘zaļā zara’: tādu Londonā, varbūt citās lielpilsētās, ir daudz, bet tos parasti nesastopam, jo viņi sākuši jau ielaist saknes vietējā turīgā angļu vidē, kas atbilst viņu izglītībai un profesijām.

Vēl viena atšķirība – tie, kas braukuši pēdējā laikā, pēdējā gadā, nav t.s. laimes meklētāji, bet ir tiešām tādi, kas ir izmisuši: viņi nav gribējuši atstāt Latviju (citādi būtu braukuši agrāk!), bet ir spiesti to darīt, meklējot iztiku savām ģimenēm. LR vēstnieks Lielbritānijā, Eduards Stiprais, pērnvasar aplēsa, ka saskaitot visus, kas ir reģistrējušies darbam (skaitļi no Iekšlietu ministrijas, jeb Home Office) un viņu ģimenes un piederīgos, Lielbritānijā pašreiz uzturas apmēram 100,000 iebraucēju no Latvijas. Tas, protams, neskaita tos, kas dzīvo Īrijā.

Atšķirības starp šiem dažādajiem iebraucēju slāņiem būs daļēji pašsaprotamas – vēstures stunda šeit nav vajadzīga, bet vienu lietu uzsvēra mans priekštecis, LNPL bijušais priekšsēdis Andrejs Ozoliņš: mūsu vecāki uzauga vai sasniedza nobriedumu Ulmaņa laikos. Sakiet, ko gribat, bet tai paaudzei bija ieaudzināts patriotisms, atklātība, taisnīgums un pašaizliedzība kā dzīves pamati, ko tā deva tālāk saviem bērniem. Angļu sabiedrībai daudzi šie jēdzieni arī nav sveši – labdarības organizācijas, piemēram, pamatojas uz brīvprātīgo darbaspēku. Bet tiem, kas auguši Padomju ēnā, tādas prioritātes droši vien liekas svešas, pat nesaprotamas, un te viens svarīgs iemesls, kāpēc eksistē atšķirība – mēs un jūs. Mēs, stabili, pārtikuši, varam veltīt savu brīvo laiku strādāt DV vietējās nodaļas valdē vai katru nedēļu braukt uz koŗa vai deju mēģinājumu. Jūs, kam jāstrādā garas stundas par minimālo algu, nevarat vienmēr atļauties, piemēram, dārgās Londonas transporta cenas tikt uz mēģinājumiem; un par darbu organizācijās utt., jūs prasāt – cik man par to maksās?              

Anglijā – kā mēs tiekamies un kā mēs sazināmies? Mums katrā latviešu centrā notiek sarīkojumi, kas jau gada tecējumā ir kļuvuši tradicionāli. Daugavas Vanagi atzīmē Kalpaka dienu, Kurzemes cietoksni, Lāčplēša dienu, 18. novembri. Divreiz gadā sasauc DV pilnsapulci, ar dažādiem blakus sarīkojumiem. LNPL izkārtojumā notiek Draudzīgā aicinājuma sarīkojumi, gadskārtējā sesija, referāti utt. Regulāri notiek dievkalpojumi visos Anglijas novados un baznīcas virsvalde rīko Sinodi un draudžu dienas. Jāņi tiek svinēti Mūsmājās vai Straumēnos (agrāk arī Rofantā un Almēlijā); pastāv vēl divi ‘vecie’ kori – Straumēnos un Londonā – folkloras kopa Dūdalnieki Līdsā un divas deju kopas: Kamoliņš ziemeļos un Londonas dejotāji. Ziemeļos DV izdod savu Ziņotāju, vidienē Mūsu Balss un Eiropā vispār iznāk avīze Brīvā Latvija. Izklausās jau skaisti un labi, bet DV nodaļas daudzās vietās sarūk, jo nav jaunāku cilvēku, kas nāktu talkā un varētu turpināt ierasto darbu. Jākonstatē, ka esošā DV iekārta, ar dažiem izņēmumiem, nav pievilcīga arī ‘veclatviešu’ pēctečiem.

Jauniebraucēji nepiedalās

Bieži rodas jautājums – kāpēc šie jauniebraucēji nenāk talkā, kāpēc neiestājās mūsu organizācijās, kāpēc viņi nenāk uz mūsu sarīkojumiem? Skaidrs, kāpēc viņi nenāk: vienu iemeslu minēju jau agrāk. Otrkārt, vai es gribēju, kad man bija 20 vai 25 gadi, iestāties organizācijā, kur biedri ir 50 gadus vecāki par mani, un kur biedri man tikai stāstīs, cik esmu slikts latvietis?

Tad nāk tas komunikācijas jautājums – vai viņi vispār zina, kas ir Daugavas Vanagi vai LNPL utt? Tīmekļa lapa www.latviesiem.co.uk patlaban [t.i. 2010.gada decembrī] atrodama aptauja tieši par šo jautājumu: kādas organizācijas tu pazīsti? Atbildējuši 100 balsotāju (lielisks skaits procentiem!) – 2 zināja, kas ir LNPL; 25 zināja, kas ir DVF; 1 zināja, kas ir latviešu ev.-lut. Baznīca Lielbritānijā; 22 zināja visas šīs 3 organizācijas; 25 atbildēja, ka nosaukumi dzirdēti, bet neko vairāk nezin, un 25 atbildēja, ka nezina nevienu. Precīzāk sakot, puse no atbildētājiem nezin, kas ir mūsu galvenās trimdas organizācijas Lielbritānijā – un tie bija tādi, kas vispār uzņēmās dot atbildes tādā aptaujā.

Un kā tad lai viņi zinātu, kas kur notiek? Viņi nelasa Brīvo Latviju, jo par to ir jāmaksā abonements, un viela viņus galīgi neinteresē. Viņi sazinās galvenokārt caur internetu, caur vietnēm kā draugiem.lv, vai arī savā starpā, sūtot īsziņas ar kabatas telefonu. Viņi bieži dzīvo lielos attālumos no tuvākā latviešu centra un nevar atļauties ne ceļa naudas ne laika tikt uz kādu sarīkojumu. Arī jākonstatē, ka mūsu regulārie sarīkojumi vienkārši neinteresē jaunos Latvijas latviešus nemaz, un par to nav ko brīnīties. Vai Latvijā viņi zināja, kas ir Draudzīgais aicinājums, Kurzemes cietoksnis un tie citi? Un tagad, Anglijā, kad jāstrādā briesmīgi garās stundas, kādreiz vairākās darba vietās, bieži uz maiņām, vai viņiem būtu laiks nākt uz kādu sarīkojumu, kur jādzird kāds referāts vai garāks stāstījums par svešu tēmu starp galīgi svešiem ļaudīm? Nerunāsim nemaz par valdēm, komitejām, kur viņiem nebūtu ne laika, ne intereses, ne pieredze, ne vajadzības piedalīties. Vienkāršos vārdos sakot – mūsu sabiedrība Lielbritānijā nepiedāvā tagadējās Latvijas latvietim nekā, kas būtu viņam/viņai vajadzīgs vai pievilcīgs.

Jauniebraucēji piedalās

Bet bilde nemaz nav pilnīgi negatīva. Kur mēs redzam šos jauniebraucējus? Manā korītī Londonā lielais vairums manu dziedātāju sastāv no jauniem Latvijas latviešiem, kuriem pietrūkst latviešu valoda un dziesma (tikai 6 ir t.s. veclatvieši, ieskaitot manu vīru!), tāpat Londonas dejotājiem vairums ir jauniebraucēji.

Viens lielisks izņēmums mūsu tumšai bildei ir Mansfīlda – kur DV nodaļa bija jau uz pēdējām pekām, varētu teikt, bet jauniebraucēji pēdējos divos gados ir nākuši talkā, jāsaka – pārņēmuši nodaļu un to galīgi atdzīvinājuši. Izveidojies korītis – Novadi – izveidojusies bērnu studija (nevis skoliņa) Varavīksne, kur sanāk apmēram 16 bērni dažādos vecumos, lai piedalītos dažādās nodarbības – ar mākslu, teātri, dziedāšanu, rotaļām.

Un kāpēc viņiem veicās? Divi iemesli – Mansfīlda nav liela pilsēta, attālumi neatbaida no piedalīšanos, tātad ir bijis vieglāk savest cilvēkus kopā, un ir bijuši divi ‘motori’ – Helmuts Feldmanis un Liene Lozberga – divi cilvēki, kas ar sirdsdegsmi, mīlestību un neatlaidīgu darbu ir izveidojuši jaunu, svaigu sabiedrisku vidi esošā Daugavas vanagu struktūrā, bet kas ir pievilcīga jauniem latviešiem.

Bostonā, Linkolnšīrā, notiek regulāras ballītes īrētās telpās, ar dīdžeju vai Latvijas mūziķu piedalīšanos. Latvieši te strādā laukos, ir diezgan atdalīti no sabiedrības un no citiem centriem, tātad paši rīkojas. Uz dievkalpojumiem visur tagad nāk vairāk jauniebraucēju, nekā vecie, varbūt tāpēc, ka viņi saprot, ka baznīcā drīkst nākt kurš katrs, un no viņiem netiks prasīts nekā.

 Citas pozitīvas zīmes redzamas Pīterborovā, kur arī ir viens dzinējspēks – Iveta Sūna: viņa strādā brīvprātīgi kāda organizācijā, kas dibināta būtībā palīdzēt bēgļiem no Āfrikas, bet tagad pievēršas Austrumeiropas iebraucēju problēmām. Baznīcas telpās izveidojies centrs, kur latvieši var nākt atrast atbildes savām problēmām, un kur no Jāņiem uzsākta latviešu skoliņa.

Londonas DV namā saimnieces vietniece pamatīgi strādā, lai izveidotu sarīkojumu virkni, kas būtu pievilcīga Latvijas latviešiem, ne tikai ballītes, bet arī teātris, karaoke vakari, latviešu vakariņas ik nedēļu, un viņai lielākoties ir panākumi.

Runājot par Jāņiem, 2010. gadā lielais Jāņu sarīkojums notika Straumēnos, DVF īpašumā Anglijas vidienē. Bija tradicionāla daļa, ar koru un dejotāju piedalīšanos, kam sekoja ugunskura dedzināšana ar Jāņu rotaļām un arī rokmūzikas koncerts, kas pievilka lielu skaitu klausītāju. Rīkotāji nevarēja pateikt tieši cik cilvēki piedalījās, bet konservatīvākā aplēse bija ap 3500 (daži pat minēja tuvāk pie 5000).

Kopsavilkumā, varam redzēt, ka daudziem jauniebraucējiem tomēr ir vajadzīga latviešu sabiedrība, bet varbūt ne tāda, kādu mēs spējam piedāvāt. Viena daļa piedalās dievkalpojumos, ja atrodas tuvu baznīcai un saņem informāciju par laikiem utt. Ir tādi, kas piedalās zināmās nodarbībās, koros vai tautas deju kopās, jo tās viņiem sagādā vaļasprieku, vienaudžu sabiedrību, varbūt atļauj turpināt hobiju, ko piekopa Latvijā. Skoliņas veidojās – Bostonā, Pīterborovā, Bradfordā, varbūt arī citur, jo daudzi bērnu vecāki tomēr grib, lai bērni runātu latviski. Tā tiešām ir pozitīva zīme, jo pierāda, ka šie cilvēki tomēr mīl savu zemi un valodu un cer kādreiz atgriezties mājās.  Visvairāk viņi pulcējās uz ballītēm, karaoke vakariem un līdzīgām izpriecām: kad pieminēju šo faktu PBLA valdes sēdē, Amerikas latvieši jau pamatīgi pavīpsnāja – oho, tie jau tikai uz ballītēm, ne jau uz ko nopietnu. Bet ko tad mēs gribam? Lai viņiem nebūtu nekāda vaļasprieka? Gados jauni cilvēki, visu nedēļu cauri nostrādājušies līki, vai viņiem nepienākas varbūt vienu reizi mēnesī drusku izklaidēties ar saviem draugiem?

Komunikācija

Nu tāda tā bilde izskatās šobrīd. Un kādā tā būs pēc 5 vai pēc 10 gadiem? Ko varam darīt, lai vispār vēl eksistētu latviešu sabiedrība Lielbritānijā, un ko varam darīt, lai visi latvieši, neskatoties uz viņu izcelsmi, būtu tomēr viena kopiena?

 Komunikācijas problēma ir liela, bet nav nepārvarama. Mums, t.i. esošām organizācijām – jāsāk lietot jauno tehnoloģiju, ko visi jaunāki cilvēki jau sen pielieto. Pēdējos pāris gados pie esošās mājas lapas www.labrit.co.uk jaunas vietnes saradušās kā sēnes pēc lietus! DV Londonā sava lapa, Rofantai, Straumēniem, baznīcai – visiem jaunas, pievilcīgas tīmekļa lapas. 2010.g. pavasarī LNPL atbalstīja jaunas lapas izveidi – www.latviesiem.co.uk, ko uztur divas rosīgas meitenes, viena jauniebraucēja, otra trešās paaudzes Anglijas latviete. Tā ir domāta sniegt informāciju, ziņas, aprakstus par notikušo visiem latviešiem Lielbritānijā, jauniem, veciem, visos novados. Vajag tikai vairāk rakstītāju, korespondentu.

Interesantā kārtā, tajā pašā laikā, kad izveidoja un laida klajā šo vietni, Jāņos, parādījās vēl viena – www.anglobalticnews.co.uk (dibnināts 2009.gadā - red. piez.), ko vada latviete Dace Gaile, Anglijas vidienē, kas arī sākusi izdot avīzīti Anglo-Baltic News, bet tā kā tā iznāk tikai reizi mēnesī, tā nevar sniegt aktuālu informāciju un nav īsti konkurente Brīvai Latvijai, jo viņa sniedz informāciju, kas vajadzīga tikai jauniebraucējiem – par nodokļu jautājumiem, pabalstiem, dzīvošanas iespējām utt., kas mums jau zināma vai nav vajadzīga. Nesen parādījās vēl viena – latviska Anglija! Netiku tālu ar to, jo bija drošības jautājumi datorā, bet tas arī pierāda, cik vajadzīga ir šāda veida komunikācija un informācija jauniebraucējiem. Skaidri redzams, ka jaunās paaudzes – mēs un jūs – lieto internetu tikpat regulāri kā dezodorantu, un mums jāiet laikiem līdzi. Mums jāizmanto t.s. sabiedriskie tīkli (‘social networking sites’) draugiem.lv utt., lai sazinātos un lai paplašinātu zināšanas – kas mēs esam, kur mēs atrodamies, ko mēs darām un kāpēc.

Sadarbība

Vēl par komunikāciju runājot, mūsu organizācijām ir jāizlaužas no sava šaurā interešu loka un jāsameklē tie jūs – jāatrod, kur viņi dzīvo un pulcējās, jāpiedāvā palīdzīgā roka, bet bez spiediena ‘piedalīties’ mūsu sarīkojumos. Nacionālā Padomē cenšamies uzzināt, kur atrodas šādi pulciņi, tad aicinām pārstāvjus piedalīties kādā mūsu sēdē un pastāstīt par sevi, par saviem piedzīvojumiem un problēmām, par saviem plāniem un iecerēm un tā – sarunas veidā – atklāt, kā tālāk rīkoties tajā specifiskā gadījumā.

Esam paši arī braukuši piedalīties jauniebraucēju sarīkojumos, lai redzētū, ko viņi dara, kā viņiem iet, ar viņiem izrunāties un pastāstīt arī par sevi. Dažos gadījumos pietiek ar mazu finansiālu atbalstu – samaksāt par telpu īri skoliņai vai kora mēģinājumam. Varam sniegt padomus jaunu skoliņu izveidei. Citos gadījumos bijusi vajadzīga informācija par pabalstiem un par biznesa iespējām, ko esam sagādājuši. Pēdējos mēnešos radušās iespējas sadarboties ar jaunu biznesa palātu – British-Latvian Chamber of Commerce – un dažām citām līdzīgām organizācijām.

Ar vārdu sakot, mēs un jūs sāksim tikties un sadarboties tikai, ja mūsu organizācijas iziet no vecām sliedēm, lieto jauno tehnoloģiju izplatīt informāciju un mēģina veidot personīgus kontaktus un pazīšanos ar jauniebraucējiem bez aizspriedumiem, bez pārmetumiem un bez konfliktiem.

Nākotne

Skatoties uz mūsu sarīkojumiem un nodarbībām Lielbritānijā, drīz pienāks laiks, kad uz mūsu rīkoto Lāčplēša sarīkojumu atnāks varbūt 2 cilvēki. Kur pielikt punktu? Kad izbeigt? DV namus tā nevarēs uzturēt. Vienīgi, ja mainām stratēģiju; vienīgi, ja saprotam, ka esam viens otram vajadzīgi; vienīgi, ja pēc sazināšanās ar jauniebraucēju grupām, aicinām viņus piedalīties specifiski rīkotajos sarīkojumos, kas viņiem pievilcīgi! Par piemēru – izrādīsim kādas jaunas filmas no Latvijas (to varētu samērā vienkārši izkārtot caur vēstniecību); aicināsim kādas rokgrupas no Latvijas (Prāta vētras koncerti vienmēr izpārdoti pirmajā dienā); iekārtosim savos namos platekrāna televizorus, kas spēj uzņemt tiešraides no Latvijas (Londonas namā vislielākā atsaucība ir bijusi, kad pārraida ledushokeja sacīkstes! Tad nams čum un mudž!); jā – rīkosim tās pašas ballītes.

Bet ir jārīkojas tagad, kamēr jauniebraucēji nav galīgi pazaudējuši vēlmi uzturēt saikni ar savu tautu, kamēr mūsu sabiedrība ir vēl spējīga palīdzēt un ietekmēt nākotnes darbību, kamēr mums vēl ir nami, jo, ja tos pazaudēsim, nebūs vairs kur uzturēt kādu integrētu sabiedrību.

Tad, kad takas iemītas, ceļš pazīstams, varbūt draudzības veidotas, tad varam sagaidīt, ka viens vai otrs jauniebraucējs atradīs vajadzību iestāties mūsu organizācijās un strādāt kopā ar mums. Vēl labāk, varbūt ieskatīsies mūsu darbībā un tad paši izveidos savas iekārtas un savas organizācijas savām vajadzībām, tāpat, ka mana tēva paaudze pirms 60 gadiem.


Lilija Zobens 
Priekšsēde
Latviešu Nacionālā Padome Lielbritānijā 

 Foto: Ints Kalniņš

 


 

Patika? Lasi arī tupmāk, atzīmē
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (12)
Sākums » Viedokļi
Reklāma
Eiropas Ziņas

 
© 2010. All rigts reserved.Created by MB Studija »