Trešdiena, 24. janvāris. Vārda dienas: Krišs, Ksenija, Eglons; Rīt: Zigurds, Sigurds, Sigvards  
karte
Pieteikties jaunumiem
Meklēšana portālā
 
 
Sākums
Apgabali
Der zināt
LNPL
Par mums
Sekojiet Līdzi
               
Twitter
ZiņasViedokļiKalendārsSkolasOrganizācijasSludinājumi 
Pārdomas un skaidrojums par 16.martu
iesūtīts: 2012.03.15 17:07 rakstīt redaktoram 
izdrukas versija 

Latvijā katru gadu tiek politizēta 16. marta piemiņas diena. Nožēlojami, ka to rezultātā atkal notiek Latvijas tēla apzināta apmelnošana.

Padomju vara, tagadējā Krievijas valdība un citi Latvijas nelabvēļi jau kopš otrā pasaules kaŗa beigām centušies tēlot leģionu kā it kā  pierādījumu latviešu brīvprātīgai sadarbībai ar nacistiskās Vācijas okupācijas režīmu. Tomēr latviešu leğionāri, kas cīnījās varonīgi un godīgi pret sarkano armiju no 1943. līdz 1945. gadā bija, pirmkārt, un galvenokārt nacistu upuri. Latviešu vīriešus un zēnus iesauca vācu militāros spēkos pret internacionāliem likumiem. Dienēja pāri par simts tūtkstots, bet īstais skaits paliks nezināms, jo jauniešus iesauca ne tikai leğionā, bet daudzos un dažādos militāros grupējumos. Starp šiem jauniešiem arī būtu jāpieskaita latviešu kaŗa māsiņas un skolēnus, kurus iesauca gaisa spēka izpalīgos.

Viņus sūtīja uz fronti, maz sagatavotus, un tie zaudēja pusi savus spēkus kaŗa laukā. Pārdzīvojušiem leğionāriem, kuri bija cerējuši, ka ar sabiedroto palīdzību  varēs izcīnīt neatkarīgu dzimteni pēc vācu kapitulācijas, nācās izciest arī padomju represijas. Komunisti ieslodzīja un izsūtīja leğionārus uz Sibīriju, no kurienes tikai daļa atgriezās. Tie kas arī šo pārdzīvoja, cieta represijas vēl 50 okupācijas gadus.

Galvenie dati:

·         1940.g. jūnijā – Padomju Krievijas kaŗa spēks okupē Latviju

·         1941.g. jūlijā –nacistiskās Vācijas kaŗaspēks okupē Latviju

·         1942g. – ziemas kaujās Staļingradā vācu kaŗaspēks zaudē vairāk nekā 840 tūkstošus karavīru un, pēc tam, 1943. g. vācieši Austrumu frontē uzsāk atkāpšanos

·         1943.g. 10. Februārī – Ādolfs Hitlers izdod pavēli par leģiona formēšanu

·         1943.g. 16. martā – abas Leģiona divīzijas (19. un 15.) pirmo reizi cīnās kopā,  kopīgi Austrumu frontē pie Veļikajas upes pret Sarkano armiju.

·         1945.g. 8. maijā – ar vācu kapitulāciju izbeidzas cīņas Kurzemes frontē, kur paliek nesalauzta 19. divīzija. Vēlāk, Daugavas Vanagu organizācija šo dienu piemin kā „Kurzemes cietokšņa atceres dienu”. Atsākās Padomju okupācija.

·         1946.g. – Lielbritānija un Francija noskaidro latviešu un igauņu leģiona jautājumu un piešķir leģionāriem politisko bēgļu statusu.

·         1947.g. – notiek Nirnbergas Starptautiskais kaŗa tribunāls. Kā pierādijumu, ka leģionāri bija atzīti kā vienības, kuŗām nav bijis nekāda sakara ar SS noziegumiem, angļi un amerikāņi aicina latviešu leğionārus („Viestura rotu”) apsargāt Nirnbergas tribunālu.

·         1950.g. – ASV valdība deklarē: "Baltijas Waffen SS vienības (Baltijas leģioni) pēc sava mērķa, ideoloģijas, darbības un karavīru kvalifikācijas uzskatāmas par īpašām, no vācu SS atšķirīgām vienībām."

·         1952.g. – Daugavas Vanagu organizācija pasludina 16.martu par Latviešu leģiona dienu

·         1955.g. – PSRS Augstākā padome pasludina amnestiju, kur ieskaita leğiona kaŗavīrus

·         1998.g. – Saeima pieņem deklarāciju “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”, un pasludina 16.martu par Latviešu kaŗavīru atceres dienu. Deklarācijā rakstīts: „Latvijas valdības pienākums ir:

o   1) prasīt no okupētājvalstīm un to tiesību pārņēmējām valstīm, lai tās saskaņā ar starptautisko tiesību normām samaksātu Latvijas pilsoņiem, to ģimenes locekļiem un mantiniekiem kompensācijas par zaudējumiem, kas viņiem radušies sakarā ar prettiesisku mobilizāciju okupētājvalstu armijās;

o   2) rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.”

  • 2000.g. – pēc spiediena no Krievijas un daļēji arī no rietumiem sakarā ar Latvijas vēlēšanos iestāties NATO un ES, 16. martu atceļ kā valsts atceres dienu.
  • 2012.g. – valsts prezidents Andris  Bērziņš paziņo, ka  „patlaban ap latviešu leģionu saceltā ažiotāža ir vērtējama kā mērķtiecīga Latvijas valsts pazemošanas un nomelnošanas kampaņa, kam nav nekādas reālas saistības ar objektīvu vēstures izvērtēšanu un izpratni...... Uzskatīt viņus par noziedzniekiem - tas ir ārpus saprāta robežām. Tā vietā viņu priekšā būtu galva jānoliec.”

Leğions cīnijās tikai frontē un nekad nebija iesaistīts civiliedzīvotāju represijās. Tādēļ, ka Latvijai naidīgi cilvēki šo faktu zina, tie uzbrukumus pret leğionu un leğiona atceres dienu parasti pamato ar divām lietām:

  • Zvērests – katram iesauktam latviešu kaŗavīram bija jānodod zvērests Ādolfam Hitleram. Protams, šis ir absurds pārmetums leğionāriem, jo piedāvātā alternatīva zvērestam bija koncentrācijas nometne. Tomēr zvēresta tekstu mainīja, lai tas attiektos tikai cīņai pret boļševismu. Kad Vācijas bruņoto spēku virspavēlniecība mēģināja sūtīt leģionārus kaujās pret ASV, Lielbritānijas un Francijas bruņotajiem spēkiem, visi leģiona virsnieki un karavīri no tā kategoriski atteicās. Neviena leģiona vienība nav ņēmusi dalību kādās aizmugures akcijās, tās ir cīnījušās tikai frontē un tikai pret lieliniekiem.
  • „Arāja komanda” - 1941.gadā jūlijā, tika izveidota 400-500 vīru soda vienība, Viktora Arāja vadībā.  Arājs tiesāts 1976. gadā Vācijā par kaŗa noziegumiem.  Vienība pastrādāja smagus noziegumus pret civiliedzīvotājiem, ieskaitot vairāku sinagogu dedzināšanu un piedalījās 26000 Rīgas geto ebreju iznīcināšanā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. Arāja komandai nebija nekāda saistība ar leğionu, ko dibināja tikai divus gadus vēlāk. Otrā pasaules kaŗa beigu posmā, 1944. gada beigās, pēc vācu pavēles, iekļāva Arāju ar savu vienību leģionā. Bet tas nekādā veidā neliecina, ka latviešu leģions būtu atbildīgs par tās pastrādātajiem noziegumiem.

Leğionāri bija jaunekļi, kas, netaupot savas dzīvības, mēģināja atturēt komunistu pūļus no iebrukuma Latvijas zemē. Pēc kapitulācijas leğionāriem bija jāizcieš filtrācijas nometnes un Sibīrijas lēğerus vai bēgļu gaitas. 11.novembris pieder Lāčplēšiem, tāpat kā 6.marts pieder Latvijas armijas pirmajam virspavēlniekam pulkvedim Oskaram Kalpakam (kuŗa vīriem arī bija tajā laikā jācīnās kopā ar ne visai patīkamiem kolēģiem), tāpat kā 3.jūlijs pieder Ziemeļlatvijas armijas virspavēlniekam pulkvedim Jorģim Zemitānam. Arī latviešu leģionārs ir nopelnījis savu dienu.

 

Rakstu sakopojis Aivars Sinka

Foto: Guna Oškalna laikraksts.com


 
Patika? Lasi arī tupmāk, atzīmē
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Sākums » Viedokļi
Reklāma
 
© 2010. All rigts reserved.Created by MB Studija »