Piektdiena, 27. aprīlis. Vārda dienas: Tāle, Raimonda, Raina, Klementīne; Rīt: Gundega, Terēze  
KARTE
Pieteikties jaunumiem
Meklēšana portālā
Sekojiet Līdzi

   
Twitter

Uzvaras pēcgarša

iesūtīts: 2012.05.09 17:18
Vēsture, kā zināms, nevar sūdzēties par to skarošo viedokļu vienpusību. 8. un 9.maijs – faktiski viena un tā paša notikuma atzīmēšana divos atšķirīgos datumos ar visai dalītām izjūtām un atmiņām labi ilustrē šo patiesību. Atmiņas par Otro pasaules karu Eiropā kopumā uzskatāmi apliecina – cik valstu, tik viedokļu.

Valsts prezidents Andris Bērziņš nupat aicinājis kara veterānus visus kritušos pieminēt 8.maijā Brāļu kapos. Cik reāls ir šis priekšlikums? Ņemot vērā Latvijas trīskāršās - padomju-vācu-padomju - okupācijas pieredzi ar latviešu mobilizāciju abu karojošo pušu armijās, prezidents faktiski aicina izlīgt mieru starp latviešiem - tiem, kas karoja Sarkanās armijas pusē, un tiem, kas bija leģionā. Vieni 8.maijā iet uz Brāļu kapiem, otri dodas uz Lesteni. Taču ir vēl trešie, kas 9.maijā pulcējas pie Uzvaras pieminekļa.

Būtībā prezidents sadalījis karavīru piemiņu trijās kategorijās, nevis panācis latviešu un krievu piemiņas tuvināšanos. Latvijas vēsture nepaver iespēju atrast vienotu datumu visu Otrā pasaules kara upuru pieminēšanai. Taču varbūt ir iespējams vismaz daļēji 9.maiju atbrīvot no līdz šim tam piemītošā sabiedrību konfrontējošā rakstura?

Iespējams, der plašāk un bezkaislīgāk palūkoties uz vēstures faktiem.

9.maijā daudzi Latvijas krievvalodīgie svin uzvaru pār nacismu un godina savus karā kritušos. Būtībā dara to pašu, ko dienu iepriekš pieņemts darīt visā Eiropā. Daudzi no tiem, kas svētkus atzīmē pie Uzvaras pieminekļa 9.maijā, cīnījās pret nacistu iebrukumu savā dzimtenē Krievijā, bet Latvijā nokļuva pēc kara jau citas politiskas spēles dēļ. Šis karavīrs atzīmē uzvaru pār ienaidnieku, nebūt ne zaimodams Latvijas traģisko vēsturi.

"Latvijas vēsture nepaver iespēju atrast vienotu datumu visu Otrā pasaules kara upuru pieminēšanai."

Ja kāds tiešām gribētu svinēt Latvijas okupāciju, viņš ietu to darīt pie pieminekļa Pārdaugavā 13.oktobrī, kad 1944.gadā šajā datumā Rīgā ienāca padomju armija. Taču Alfrēdam Rubikam nekad par godu šim notikuma nav izdevies sapulcēt vairāk par nepilnu simtu līdzjutēju. 9.maijā motivācija ir cita. Ja latvieši to kaut daļēji pieņemtu, bet krievi apliecinātu izpratni par latviešiem traģiskajiem Otrā pasaules kara notikumiem Latvijā, ieskaitot 16.marta pieminēšanas iemeslus, konfrontācija ap šiem datumiem neapšaubāmi mazinātos.

Taču, vienalga, gan 8., gan jo sevišķi 9.maijs kā bija, tā būs datums, kad daudzas valstis Eiropā svin atbrīvošanu, bet citas atceras okupācijas sākšanos.

Latvijas pēcpadomju starptautisko aktivitāšu neatņemama daļa bijusi okupācijas fakta atzīšana kā Rietumos, tā Austrumos, kā arī komunistiskā un vācu nacistiskā režīma atzīšana par vienlīdz noziedzīgiem vismaz Rietumos. 2006.gadā Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja pieņēma rezolūciju par komunistiskā režīma noziegumu nosodījumu. Taču nacisma un totalitārā komunisma noziegumu pielīdzināšana Eiropas Parlamentā joprojām ir karsta tēma - Rietumeiropas atmiņu kultūrā kā galvenais Otrā pasaules kara ļaunums dominē vācu okupācija, bet sadarbība ar Krieviju, kā zināms, rit raitāk bez neērtu vēstures tēmu cilāšanas.

Arī ebreju organizāciju pārstāvji norādījuši: abi minētie režīmi par vienlīdz noziedzīgiem nav atzīstami, jo holokaustu īstenoja tikai nacisti.

Taču pat ar labu politisko gribu Hitlera un Staļina sistēmu likšana vienos svaru kausos būtu neiedomājami problemātiska. Ja totalitāro komunismu ES līmenī visā pilnībā pielīdzinātu nacismam, padomju komunistiskā partija būtu jāpasludina par noziedzīgu organizāciju. Taču Rietumi, lai arī daudzos gadījumos neatzina Baltijas valstu inkorporāciju PSRS un principus, pēc kādiem tika izveidota un saturēta visa tā dēvētā sociālistiskā nometne, komunistu partijas vadīto Padomju Savienību atzina par pilnīgi leģitīmu veidojumu. Neviena starptautiskā tiesa padomju komunismu nekad nav pasludinājusi par kriminālu režīmu vai organizāciju. Pielīdzinot to Hitlera nacistu partijai, šāda interpretācija kļūtu neizbēgama.

Ja jautājumam par absolūtu komunisma nosodījumu pieietu konsekventi, vismaz teorētiski par noziedzniekiem būtu jāatzīst miljoniem kādreizējo kompartijas biedru visās postpadomju valstīs. Automātiski izvirzītos jautājums: kādu sodu bijušajiem kompartijas biedriem un padomju represīvo iestāžu darbiniekiem nāktos saņemt? Ierobežot viņu pilsoniskās un politiskās tiesības? Ja ierobežot, tad cik ilgi un kāda kalibra darbiniekiem? Par kādu sadarbības pakāpi? Vai vainīgo sodīšana ar atpakaļejošu spēku vispār ir iespējama?

Attīrīšanās no noziedzīgā režīma elementiem pat Vācijā, kur to īstenoja uzreiz pēc Hitlera režīma sakāves, denacifikācija beidzās ar visai ierobežotiem rezultātiem, un galu galā nācās atzīt, ka nacisms, būdams valdošā ideoloģija valstī vien 12 gadus, ir pārāk dziļi skāris visus sabiedrības slāņus, lai būtu pilnībā izravējams. Tieši šis fakts arī lielā mērā noteica to, kāpēc ne vien institūcijas, bet arī sabiedrība abās pēckara Vācijās centās pēc iespējas ātrāk aizmirst, nepieminēt un neattiecināt uz sevi savu neseno pagātni.

Tādējādi ir pilnīgi skaidrs, ar kādiem panākumiem vainagotos vainīgo un atbildīgo noskaidrošana, ja tāda kaut kad notiktu saistībā ar desmitgadēm ilgušo komunistu režīma nodarījumu inventarizāciju visā Austrumeiropā.

"Ja jautājumam par absolūtu komunisma nosodījumu pieietu konsekventi, vismaz teorētiski par noziedzniekiem būtu jāatzīst miljoniem cilvēku."

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes sabiedrisko attiecību vadītājs Andrejs Rjabcevs skaidro, ka, pieņemot citas valsts pilsoņa uzvārdu, visbiežāk Latvijas pilsoņi izvēlas oriģinālformas ielikšanu pases trešajā lappusē, lai nerastos problēmas, atrodoties citās valstīs. Taču statistiku par šādiem gadījumiem Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde neapkopo. Vēl A.Rjabcevs uzsver, ka parasti valstis rēķinās, ka citās valstīs varētu būt cita gramatiskā rakstība.

Nevar gan teikt, ka šāda revīzija, turklāt ar nolūku to darīt aptveroši, nekad nebūtu notikusi. Pēc PSRS sabrukuma postpadomju valstīs personām, kas sadarbojušās ar PSRS specdienestiem vai represīvajām struktūrām, kā arī bijuši to štata darbinieki, tika radīta iespēja brīvprātīgi atzīties. Ja vien tās nepretendēja uz atbildīgiem valsts amatiem, personas varēja iegūt garantijas sava vārda paturēšanai slepenībā.

Taču nevar teikt, ka lustrācija guva visaptverošus panākumus - tai atsaucās visai maz cilvēku, bet padomju specdienestu saraksti bija vai nu nepilnīgi, vai ietvēra milzum daudz personu, kuru sadarbība bija apšaubāma vai pat falsificēta. Piedevām, kā to jau apliecina 90.gadu pieredze, sadarbības faktu izcelšana dienasgaismā pacēla Austrumeiropas sabiedrības plosošus jautājumus ar plašām iespējām situāciju izmantot ļaunprātīgos personīgos un politiskos nolūkos.

Latvijā jautājums par lustrāciju, piedāvājot PSRS speciālo dienestu darbiniekiem pieteikties labprātīgi, pēdējoreiz tika aktualizēts gadsimtu mijā. Saeimas komisijām tika piedāvāti pat divi likumprojekti, taču abus noraidīja, galvenokārt politisku apsvērumu dēļ. Taču šim lēmumam netrūka arī plašāku sabiedrisku aspektu.

Jautājums par kolaborāciju tāpat kā par Otrā pasaules kara beigu pieminēšanu vēlreiz apliecina faktu: vēsturisko atmiņu un pieredzes konflikti kā bija, tā ir ļoti raksturīga parādība Eiropas sabiedrībās arī 67 gadus pēc kara, kurš mūs nolicis daudzu joprojām neatrisinātu vēsturisku, emocionālu un tiesisku jautājumu priekšā. 


Guntars Laganovskis, LV portāls. Pārpublicēts no LV portāla „Par likumu un valsti”
(http://www.lvportals.lv/?menu=doc&id=247451)

Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I

Tavs komentārs
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Reklāma
© 2018. All rigts reserved. Created by MB Studija »