Piektdiena, 20. aprīlis. Vārda dienas: Mirta, Ziedīte; Rīt: Marģerts, Anastasija  
KARTE
Pieteikties jaunumiem
Meklēšana portālā
Sekojiet Līdzi

   
Twitter

Latvija pirms 90 gadiem

iesūtīts: 2012.10.19 12:51
Svētdien, 7. oktobrī, apritēja 90 gadu kopš pirmajām Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanām 1922. gadā.

Par godu šim notikumam Centrālā vēlēšanu komisija ir digitalizējusi ziņojumu par minētajām vēlēšanām, kuŗu 1923. gadā izdeva ievērojamais politikas aktīvists Marģers Skujenieks. Ziņojumā lasāms, ka vēlēšanās piedalījušies 82,2 procenti vēlētāju. Salīdzinājumam varam konstatēt, ka pagājušā gada 11. Saeimas vēlēšanās piedalījās mazāk nekā 60 procenti no tiem, kuŗiem bija tiesības doties pie urnām. Acīmredzot toreiz jaundibinātās valsts pilsoņi piedalīšanos vēlēšanās uzskatīja par daudz nopietnāku pienākumu, nekā tas ir patlaban (lai gan, kad Latvijas Republikas pilsoņi pirmo reizi varēja piedalīties brīvās vēlēšanās pēc padomju okupācijas beigām, tas bija 1992. gadā, tajās piedalījās gandrīz 90 procenti iespējamo vēlētāju).

Pirmās Saeimas vēlēšanas no mūsdienu vēlēšanām atšķīrās arī citā ziņā. Saeimā iekļuva ne mazāk kā 20 partiju un vēlētāju grupu pārstāvji no 31 saraksta. Pērn vēlēšanās bija tikai 13 sarakstu, Saeimā vietas ieguva tikai pieci. 1922. gadā nekādas vēlēšanu barjēras nebija, savukārt mūsdienās partijai jāsavāc pieci procenti visu balsu, lai iegūtu mandātus parlamentā. Tāpat kā mūsdienās, toreizējie vēlētāji varēja „labot” sarakstus ar krustiņiem un svītrojumiem, toties atšķirībā no mūsdienām viņi varēja izvēlēties sev tīkamus kandidātus no vairākiem sarakstiem. Balsot drīkstēja jebkuŗā iecirknī, uzrādot pasi, vēlētāju sarakstu nebija. Pasē tika izdarīta atzīme par piedalīšanos vēlēšanās, lai pilsonis nevarētu balsot atkārtoti. Arī mūsdienās dara tāpat, manā Latvijas Republikas pasē ir atzīmes par piedalīšanos visās vēlēšanās kopš 1992. gada. Esmu apzinīgs pilsonis.

M. Skujenieka ziņojums atrodams CVK mājaslapā, tas ir pdf formātā un rakstīts tolaiku valodā: „Valsts statistiskā pārvalde, publicēdama Saeimas vēlēšanu rezultātus, aizrāda uz to, ka sakarā ar grozāmiem kandidātu sarakstiem vēlēšanu materiāls ir tik daudzpusīgs un plašs, ka šī materiāla vispusīga apstrādāšana ar tiem līdzekļiem, kuŗi pārvaldei ir asignēti, nebija iespējama un ka tālab šinī izdevumā trūks vairākas interesantas tabeles, kaut gan visā visumā šis izdevums ļauj pārbaudīt grozāmo kandidātu sarakstu iespaidu uz vēlēšanu iznākumiem un atļauj izdarīt salīdzinājumus ar Satversmes Sapulces vēlēšanu iznākumiem.” Kā redzams, tolaik gaŗumzīmju izmantošana bija citāda nekā mūsdienās. Interesantā kārtā ziņojumā redzams, ka kandidātu sarakstos informācija sniegta divās valodās. Kā lasītājam liekas, kuŗa ir otra valoda? Varbūt krievu valoda? Varbūt toreiz pietiekami aktuālā vācu valoda? Nē, tā ir toreizējās starptautiskās diplomātijas, tātad – franču valoda. Ne vien Latvijas jaunzemnieku savienība, bet arī Union des noveaux-paysins. Ne vien vācu-baltiešu partija, bet arīdzan Partie des Allemands-Baltiques.

Pēc vēstures ir skaidri zināms, ko nozīmēja barjēras trūkums vēlēšanās. Ja Saeimā ir 20 partiju pārstāvji, tad tirgošanās par vietām valdībā un par dažādiem likumprojektiem ir pilnīgi neizbēgama. Laikā pēc 3. Saeimas vēlēšanām 1928. gadā Kārlis Ulmanis paziņoja, ka „ļoti kaitīga ir pati sīko partiju pastāvēšanas iespējamība (..), jo pienākumu pret tautu, valsti un vēlētājiem tāds deputāts nejūt nekādu, jo viņš nemaz nezin un nevar zināt, kādi tie viņa vēlētāji ir un kādas ir viņu vajadzības.” Interesantā kārtā arī toreiz radās jautājums, kuŗam pietiekami konkrētas atbalsis ir arī mūsdienās. Tas pats Ulmanis: „Jau līdz šim komunistu iespaids Saeimā bija liels, bet tas uz ārieni parādījās netieši caur sociāldemokrātiem. Tagad nu Maskava varēs rīkoties tieši, un lai nestāsta nevienam, ka mūsu sociāldemokrāti varēs vai gribēs nopietni pretoties komunistiem un viņu prasībām. Tā tad krievu zeme tagad vadīs apmēram ceturto daļu Latvijas Saeimas deputātu, un, pie kā tas var novest, tas mums katram ir skaidrs.” Mūsdienu Saskaņas centrs (SC) un Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) varbūt nav ar komūnismu saistāmi, bet par Krievijas roku mūsu valsts iekšlietās ir iemesls runāt joprojām.

Visi zinām, ar ko šis chaoss beidzās. 1934. gada 15. maijā Ulmanim tas viss bija piegriezies, un viņš likvidēja ir Saeimu, ir parlamentāro demokrātiju mūsu valstī. Tajos laikos tas nebija nekas neierasts, Ulmanis sekoja kolēgu „paraugam” Lietuvā un Igaunijā, bet viņa vadīšana tik un tā bija diktatūra, un no mūsdienu skatupunkta nekas labs tas tomēr nebija un nevarēja būt. Nākamās „vēlēšanas” Latvijā notika jau pēc okupācijas sākuma, toreiz „ievēlētā” Saeima uz Maskavu nosūtīja emisārus, lūdzot Latviju uzņemt PSRS „brālīgajā saimē”. Sākās pusgadsimts apspiestības ar visām deportācijām, represijām, slepkavībām un visu pārējo, kas „rotāja” padomju iekārtu. Nav brīnums, ka, tiklīdz no jauna bija iespēja piedalīties brīvās vēlēšanās, ļaudis kāri devās iecirkņu virzienā. 1990. gada Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanās piedalījās mazliet vairāk nekā 80%, bet, kā jau minēts, pirmajās atjaunotās brīvvalsts Saeimas vēlēšanās – teju 90% balsstiesīgo.

Vēlēšanas ir jebkuŗas demokrātiskas iekārtas vizītkarte un pietiekami daudzu nedemokrātisku iekārtu butaforija. Visi zinām, ka „vēlēšanas” notika arī PSRS, katru reizi tika apgalvots, ka balsojuši teju vai visi iespējamie vēlētāji, vēlēšanu „rezultāti” bija acīm redzami pat pirms iecirkņu slēgšanas u.tml. Tas pats turpinās arī mūsdienās. Pirms pāris nedēļām parlamenta „vēlēšanas” notika Baltkrievijā, tur uzvarēja visi valdošā režīma kandidāti, opozīcija palika galīgi bešā. Jā, vismaz daļēji tas bija tāpēc, ka opozīcija aicināja procesu boikotēt, taču arī tam bija pamats, ja atceramies, ka pēc iepriekšējām Baltkrievijas prezidenta „vēlēšanām” visi tie, kuŗi bija uzdrīkstējušies kandidēt pret valsts diktatoru Lukašenko, nonāca cietumā.

Salīdzinājumam varam aplūkot vēl vienu bijušo PSRS republiku Gruziju. Tur nesen pirmo reizi visas valsts vēsturē opozicija uzvarēja un režīms akceptēja rezultātu. Tiesa, opozīcija Gruzijā ir visnotaļ raibs bars, to vieno tikai opozīcija valsts prezidentam Michailam Šaakašvili, taču tas tā vai tā ir pozitīvs rezultāts, kas apliecina, ka Gruzija atšķirībā no vairākuma bijušo PSRS republiku, tām noteikti pieskaitot arī Krieviju, joprojām virzās rietumu, nevis austrumu virzienā. Piekrītu vārdiem, ko par to raksta kolēga Atis Klimovičs laikrakstā Diena: „Aizvadītās vēlēšanas ir nopietns signāls pacelt ES un ASV attiecības ar Gruziju jaunā līmenī.” Tostarp arī no jauna apskatot jautājumu par minētās valsts uzņemšanu Eiropas Savienībā un varbūt arī NATO.

Savukārt valstīs ar ilgu demokrātisku pieredzi vēlēšanas var radīt apātiju un zināmu mēru cinisma. Doma „nav neviena, par ko balsot”, ir aktuāla ne jau Latvijā vien, kur, kā minēts, iepriekšējās vēlēšanās pie urnām devās samērā maz cilvēku. Tā, piemēram, 1994. gadā ASV Tautas vietnieku nama vēlēšanās piedalījās tikai 39 (!) procenti vēlētāju, lai arī tas bija gads, kad pirmo reizi pēc ļoti, ļoti daudziem gadiem Kongresa apakšpalātā varu pārņēma Republikāņu partijas pārstāvji. Pat 2008. gada prezidenta vēlēšanās, kad Demokratu partijas kandidāts bija pietiekami iedvesmojošais Baraks Obama, uz iecirkņiem devās mazāk nekā puse balsstiesīgo vēlētāju.

Pasaulē ir gan demokrātiskas (Austrālija, Brazīlija), gan ne tik ļoti demokrātiskas (Kongo Demokratiskā Republika) valstis, kuŗās piedalīšanās vēlēšanās ir pilnīgi obligāta, citās valstīs (Beļģija) piedalīšanās skaitās obligāta, bet prokurori nedzenas pakaļ tiem, kuŗi tomēr nepiedalās. Arģentīnā cilvēks var nepiedalīties, ja var uzrādīt ārsta zīmi, kuŗā apliecināts, ka viņš bijis pārāk slims, lai dotos uz iecirkni. Vārdu sakot, varianti šajā jomā ir dažādi.

Manā ieskatā piedalīšanās vēlēšanās tomēr ir jebkuŗas demokrātiskas iekārtas pilsoņa pienākums. Nebalso, un tev nav tiesību pēc tam sūdzēties par to, ko dara ievēlētās personas. Protams, faktam, ka ir zems to ārvalstīs reģistrēto Latvijas Republikas pilsoņu skaits, kuŗi piedalās vēlēšanās (11. Saeimas vēlēšanās tikai ceturtā daļa), ir objektīvi iemesli, tostarp attālums no iecirkņa u.tml., bet pašā Latvijā ir grūti izprast ļoti daudzos cilvēkus, kuŗi nepiedalās balsošanā.

Nākamās mums būs pašvaldību vēlēšanas, Rīgā ļoti aktuāls būs jautājums, vai vēlētāji ļaus arī turpmāk saimniekot Saskaņas centram ar tā piedēkli Gods kalpot Rīgai vai arī ievēlēs citu variantu. Amerikā pēc mēneša būs prezidenta vēlēšanas, arī tur ir pavisam skaidra izvēle starp prezidentu Obamu un melīgo un demagoģisko Republikāņu partijas kandidātu Mitu Romniju (ceru, ka pietiekami daudz Amerikā dzīvojošo lasītāju ir pamanījuši, cik ļoti M. Romnijs pagājušajā nedēļā notikušajās kandidātu debatēs meloja un mainīja iepriekš pausto viedokli par visu ko). Abos gadījums ir vērts nākt klajā ar uzsaukumu: Pie urnām!

Kārlis Streips
Publicēts sadarbībā ar "Brīvā Latvija"

 Foto: www.arhivi.lv

 
Tavs komentārs
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
Reklāma
© 2018. All rigts reserved. Created by MB Studija »