Trešdiena, 14. novembris. Vārda dienas: Fricis, Vikentijs; Rīt: Leopolds, Undīne, Unda  
KARTE
Pieteikties jaunumiem
Meklēšana portālā
Sekojiet Līdzi

   
Twitter

Tas nams. DVF nams Londonā pa atmiņu takām

iesūtīts: 2013.10.29 17:39
Ko trimdiniekiem nozīmēja un latviešiem vēl šodien nozīmē savs nams, izjusti izsaka rakstniece Indra Gubiņa dzejā Tas nams...”lai savā valodā un dzīves ziņā kā tautas daļa varam izdzīvot ..... Tur bērni apgūst senču zintis, tur mūsu grāmatas un mākslas darbi mīt.”

Ir ļaudis, kuriem vēsture un atmiņu stāsti šķiet garlaicīgi, bet nevar noliegt, ka Daugavas Vanagu fonda Londonas namā atspoguļojas daļa no mūsu tautas likteņgaitām. Jauniem vēsturniekiem te būtu labs pētniecības lauks.

Pēc Otrā pasaules kara, bēgļu nometnēm Vācijā likvidējoties, ap 16ooo varbūt vairāk latviešu, atsaucās Anglijas piedāvājumam darbiem ogļraktuvēs, rūpniecībā, lauksaimniecībā un slimnīcās. Drīz pēc ierašanās Anglijā 1947.gadā nodibinājās Daugavas Vanagu fonds (DVF), galvenokārt,  lai ar ziedojumu akcijām palīdzētu Vācijā palikušajiem invalīdiem, ģimenes locekļiem un darba nespējīgiem. Ja arī ziedotājiem algas bija mazas, paši vēl mitinājās kopmītnēs un nometnēs, medikamentu un drēbju iegāde ierobežota, palīdzība  trūkumcietējiem tika nogādāta. Pamazām sāka pieaugt sabiedriskā rosība un DVF valde nāca pie atziņas, ka nepieciešama nama iegāde Londonā. Valde 1949.gadā uzdrošinājās aicināt nodaļas un kopas atbalstīt DVF nama fonda radīšanu, kas uzņemtos nama iegādi Londonā. Uzaicinājumā uzsvērts, ka līdzekļu nama iegādei nav un saziedotās summas palīdzības darbam nedrīkst aizskart. Tas nozīmēja, ka jāveic atkal jauna ziedojuma akcija. Ziedojumi, ko  zemi atalgotie latvieši atvēlēja nama fondam, šodienas apstākļos nav iedomājama: ja vienas mārciņas ziedojums bija ceturtā vai piektā daļa no nedēļās algas, kāda summa tā būtu šodien?!

Namu DVF savā īpašumā pārņēma 1950.gadā un prāvests Edgars Bergs namu iesvētīja 1951.gada oktobrī.

Pirmais nama pārvaldnieks bija Ludvigs Adlers, Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieks Pirmā pasaules karā, LKO kavalieris. Pārvaldnieka dzīves biedre Rozālija, labāk pazīstama ar vārdu Rozīte, pildīja DVF un Latviešu Nacionālās padomes Lielbritānijā (LNPL) biroja darbinieces pienākumus. Adlers kundze savus pienākumus pildīja 42 gadus, turpinot strādāt pat tad, kad bija jau sasniegta deviņdesmitā gadskārta.

Sešu stāvā mājā telpas tika sadalītas pēc toreizējām prasībām: pirmajā stāvā  telpas ierīkoja  DVF  un LNPL birojam, grāmatnīcai, laikraksta „Londonas Avīzes” ekspedīcijai un pārvaldniekam; otrajā stāvā – zāle sanāksmēm un sarīkojumiem, kas bija vēl jāierīko; citos stāvos – istabas domātas iebraucējiem un pastāvīgiem īrniekiem; pagraba telpas –  virtuvei ar ēdamistabu, mazai bibliotēkai ar lasītavu, galvenokārt iebraucējiem un mājiniekiem. Lielāku telpa bibliotēkai nevajadzēja, jo tie bija gadi, kad grāmatas labprātāk pirka nekā aizņēmās. Grāmatnīcā plaukti bija pilni līdz griestiem un ir liecības, ka  bija gadi, kad trimdā  izdoto grāmatu skaits bija lielāks nekā okupētajā Latvijā. Grāmatas bija visiecienītākās dāvanas jubilejās, svētkos un godalgām. Ir zināms vismaz viens gadījums, kurā bērnam kristībās uzdāvināja grāmatu „Latviešu valodas gramatika”  ar ierakstu „Neaizmirsti, ka esi latviete”. Cik liels bija grāmatu skaits, liecina tās grāmatu kaudzes, kurām astoņdesmitajos gados bibliotēkā vajadzēja sagādāt plauktus un tās  kastes ar grāmatām , kas tika sūtītas uz Latviju .

Pāris gadus vēlāk, 1955.gadā pagrabā ierīkoja klubu ar bāru, kas  bija ne tikai omulīga satikšanās vieta, bet reizēm pieturas vieta demonstrētājiem ceļā uz Padomju Savienības vēstniecību, kad vajadzēja ar protesta saukļiem papildināt plakātus, bet atpakaļceļā atvilkt elpu. Klīda runas, ka septiņdesmitajos gados ,kad Londonā notika Padomju Savienības izstāde, klubā viesojās gleznotājs Indulis Zariņš, bet pirms tam – pat Ojārs Vācietis. Klubs gadu no gada savu iekārtu mainīja un uzlaboja, par kura atrakcijām šodien katrs var pārliecināties. Beidzamajos četros gados klubā piektdienās un sestdienās piedāvā vakariņas; var arī tikai patērzēt ar draugiem un uz lielā TV ekrāna, noskatīties , kas jauns notiek Latvijā.

DVF nams kopš tā atklāšanas kļuva par latviešu centru, ko pazina latvieši visās mītnes zemēs. Pieticīgi iekārtotajās istabās pārnakšņoja gan iebraucēji no attālākām vietām Anglijā, gan viesi no aizjūras zemēm. Vairākās istabās uzturējās patstāvīgie īrnieki, dažas uz īsāka laika posmu izīrēja studentiem. Nams bija rosmēm bagāts ar kultūras, politikas, izglītības un sadzīves aktivitātēm. Telpu pieskandināja kora un reizēm arī instrumentālistu mēģinājumi, rībēja grīda, kad notika lielo un mazo tautas deju  dejotāju mēģinājumi. Dažāda gada gājumi trimdinieki darbojās drāmas pulciņā  vai ņēma dalību šaha turnīros. DVF Drāmu vadīja režisors Jānis Zariņš, kurš 1953.gadā nosvinēja savu 60 gadskārtu. Būdams visu mūžu saistīts ar teātri, dzīve bez teātra viņam nebija iedomājama un režisors  drīz vien atgriezās atpakaļ Latvijā.

Ievērību izpelnījās Eiropas latviešu šaha turnīrs DVF namā 1964.gadā. Lai gan  galvenos kausus ieguva Vācija un Zviedrija, no Anglijas šahistiem vislielāko punktu skaitu ieguva 15 gadu vecais  zēns Andris Abakuks.

Daudzi tradicionālie pasākumi veiksmīgi darbojas vēl šodien- Latviešu skola, Ziemassvētku tirdziņš, kora un  tautas deju mēģinājumi, sanāksmes  un jubileju svinēšanas, bet plašumā gājusi bibliotēka, kurā trimdas izdevumu grāmatu klāstiem pievienotas Latvijā izdotās grāmatas.

 Piecdesmitajos, gados viens no ievērojamākiem notikumiem bija 1957.gadā Eiropas latviešu jaunatnes (ELJA) 3.kongress ,kas notika divu dienu garumā, piesaistot ap 100 jauniešu piedalīšanos. Kongresu atklāja sūtnis Kārlis Zariņš. Gadu gājumā daudzi ELJA dalībnieki „vilka trimdas bagāžu” tālāk un šodien pat daži ieņem atbildīgus amatus Latvijā.

Nama telpas paplašināja, kad 1969.gadā radās izdevība iegādāties un ar eju pievienot, blakus esošo divstāvīgo namu ar 14 istabām.

Septiņdesmitajos gados bija labs iemesls atzīmēt un svinēt vairākas darbības gadu jubilejas. Nozīmīga pulcēšanās vieta namā bija 1977.gadā, kad Londonā notika 4.Eiropas latviešu dziesmu svētki: nama zālē bija iekārtots informācijas centrs, kur varēja sastapt latviešus no visām pasaules malām.

Gados, kad pasaules uzmanību pievērsa disidentu vajāšana Padomju Savienībā, DVF namā bija izkārtota tikšanās ar Aleksandra Solžeņicina sievu Natāliju, un cilvēktiesību cīnītāja akadēmiķa Andreja Saharova dzīvesbiedri Jeļenu Bonneri. Viņa vēl beidzamā laikā, pirms aizgāja mūžībā, parakstīja manifestu, ka Putinam jāiet prom. Speciāla tikšanās bija noorganizēta arī ar tikko no apcietinājuma pēc 12 gadiem, atbrīvoto (izmaiņā ar Čīlē apcietināto) Vladimiru Bukovski.

DVF nams aizvien bija iecienīta pulcēšanās vieta un sarīkojumi labi apmeklēti. Klusāki periodi bija vasarā, bet rosme sākās parasti ar Vanadžu rīkoto „Sezonas atklāšanu”. Sarīkojumu klāsts bija daudzpusīgs: bija iestudētas īsas ludziņas, dažreiz pat pašu sarakstītas, citu gadu – Meteņu vakars ar  sklandu raušiem. Vienā no šādiem sarīkojumiem 2006 gadā bija pat dota iespēja tikties ar toreizējo Eiropas Savienības deputātu, tagadējo Ministru prezidentu Valdi Dombrovski.

Bija  laiki, kad gadu no gada Vanadzes, domājot par vecāko paaudzi, īpaši vieniniekiem, decembra mēnesī sarīkoja pēcpusdienu Ziemassvētku ieskaņai. Par sarīkojumu dažādību un vispār Vanadžu un Vanagu rosmēm, var pārliecināties archīvos pašķirstot lappuses laikrakstā „Londonas Avīze”  un  „Brīvā Latvija” . Diemžēl beidzamajā laikā  laikraksta „Brīvā Latvija” slejās apraksti parādās retāk.

Jauns laika posms iesākās, kad Latvijai pavērās ceļš uz neatkarības atjaunošanu. Šie notikumiem bagātie mēneši, kas  atbalsojas DVF namā un latviešu sabiedrībā, nav īsos vārdos aprakstāmi. Katrā ziņā tās bija trauksmainas un rosmes pilnas dienas.

Astoņdesmito gadu beigās DVF nama durvis bija atvērtas māksliniekiem, rakstniekiem, Latvijas Augstākās padomes deputātiem, politiķiem un dažādu lielāku un mazāku jaundibināto apvienību pārstāvjiem. Dažkārt gadījās arī pašlabuma meklētāji.

Dramatiskās  janvāra dienas Latvijā  1991.gadā, kad omonieši iebruka preses namā Rīgā, atbalsojās arī DVF namā. Nama LNPL birojā, sekojot notikumiem Rīgā un informācijai presē, dežūrēja Anna Auziņa, bet ar pilnu slodzi  birojā darbojās jau ar pieredzi žurnālistikā Terēze Svilane, britu presei sniedzot informāciju un skaidrojot par notikumiem Latvijā .

Gadu vēlāk Londonā ieradās Latvijas Augstākas padomes delegācija ārlietu ministra Jāņa Jurkāna vadībā. Pēc preses konferences, namā notika pieņemšana. Tajā laikā DVF namā darbojās vēl Latvijas sūtniecība, kuras vadītāja bija Marie Anna Zariņa ar palīdzēm Austru Liepiņu un Irēni Paulu.

Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas 1992.gadā Londonā ieradās jaunieceltais Latvijas vēstnieks Lielbritānijā Jānis Lūsis. Akreditēšanās vēstniekam pie Apvienotās Karalistes karalienes Elizabetes ll notika 20.novembrī, kad Latvijas vēstniecība  atradās savās pagaidu telpās DVF namā. Pie nama piebrauca divas karietes ar tradicionāli sarkanās uniformās tērpto apkalpi. Vēstniekam vieta bija ierādīta pirmajā karietē, otrā karietē – diplomātei Marie Annai Zariņai, bet vēstnieka dzīvesbiedrei –  limuzīnā, kas sekoja aiz abām karietēm.

Atzīmējot Padomju armijas izvākšanos no Baltijas valstīm Baltiešu Padome Lielbritanijā sarīkoja pieņemšanu DVF nama zālē ,kurā starp lūgtajiem viesiem bija   bijusī britu premjere Margareta Tačere ar vīru un Krievijas vēstnieks Lielbritanijā Boriss Pankins.

Kad 1993.gadā Latvijā gatavojās 5.Saeimas vēlēšanām, DVF nams kļuva par vienu no vēlēšanas iecirkņiem Anglijā. Vēlēšanas iecirknī bija nodarbināti Latvijas Centrālās vēlēšanas komisijas apstiprinātie trimdas organizāciju  darbinieki.

Mēnesi vēlāk Anglijā viesojās Latvijas prezidents Guntis Ulmanis, kuram par godu tika rīkota pieņemšana DVF nama zālē.

Sarīkojumos pamazām samazinājās pašmāju programmas izpildītāji un populāri kļuva mākslinieki, dejotāji un teātra aktieri no Latvijas. Laimīga sagadīšanās, ka 1986.gadā nams iegādājās jaunas klavieres, kas koncertos noderēja gan pianistiem, gan solistu pavadītājiem. Laika gaitā tomēr gandrīz visi lielākie sarīkojumi tika organizēti DVF īpašumā „Straumēnos”. Viena vai otra iemesla dēļ arī DVF pilnsapulces un LNPL sesijas biežāk notika „Straumēnos”, kas nenāca par labu Londonas nama ienākumiem. Taču to gluži nevarēja uzskatīt par iemeslu, kāpēc DVF nama saimnieciskā stabilitāte bija apdraudēta. Lielākos izdevumus prasīja pašvaldības pieprasītā nama pārbūves un iekārtas uzlabošana Šādai prasībai DVF  līdzekļu nebija. Kā Damokla zobens virs galvas bija drauds par nama  pārdošanu, kas sacēla lielu protesta vētru un petīcijas iesniegšanu DVF valdei. Beidzot, 2000.gadā problēmu atrisināja LNPL  palielās naudas summas aizdevums un nams bija glābts.

Nākošā problēma bija atrast piemērotus, atbildīgus un uzticamus mājas saimniekus, kas nebija tik viegli atrisināms. Pārvaldnieki nāca un gāja un ne jau vienmēr ar labu prātu un labām sekām.

Grāmatniecībai likvidējoties, telpa tika izīrēta Latvijas Attīstības aģentūras (LAA) pārstāvniecībai (tagad – Latvijas Investīcijas un Attīstības aģentūra (LIAA)) un Latvijas tūristu aģentūrai (tagad vairs nepastāv). Pārstāvniecību 2003.gada 6.novembrī atklāja Latvijas Ministra prezidenta biedrs Ainārs Šlesers.

Rietumeiropas Latviešu apvienībai (RLA) 2005.gadā, pirms tā tika pārdēvēta par Eiropas Latviešu Apvienību (ELA) DVF namā pēc darba sēdes atzīmēja  darbības desmitgadi.

Nama klubā 2009.gadā notika neformāla „Baltijas ceļa” divdesmitās gadskārtas pieminēšana ar dziesmām un Latvijas karodziņu darināšanu. Tiešraidē no Latvijas TV jaunākais gada gājums varēja iepazīties ar „Baltijas ceļa” vēsturi.

Ja deviņdesmitajos gados trimdas sabiedrībā bija manāma pāreja no vecās paaudzes uz vidējo un jauno paaudzi, tad tagadējās rosmes DVF namā liecina, ka notiek pāreja no trimdas sabiedrības uz jauniebraucēju sabiedrību, bez kuras nams nevarētu pastāvēt. Pašlaik namu sekmīgi uzrauga un apsaimnieko sešu cilvēku komanda. Viesu nams ir kļuvis ārzemnieku iecienīts un par pozitīvajām atsauksmēm var pārliecināties, ieskatoties viesu grāmatā. Visas izdodamās sešpadsmit istabas vienmēr aizrunātas, gandrīz jau mēnesi uz priekšu. Arī lielā zāle nestāv tukša – to izīrē dažādām interešu grupām.

Beidzamajos gados Londonā Valsts svētkus atzīmē divas reizes, jo bez oficiālā sarīkojuma svētkus ar dejas priekiem svin DVF namā. Kluba telpas piepildās, kad  notiek Latvijas hokeja komandas spēļu pārraides Latvijas TV. Klubā ir noticis arī vēl līdz šim nepiedzīvots Latvijas alus festivāls. Vecākās paaudzes interesi savukārt piesaista vanadžu rīkotās video izrādes. Pēc intensīvām latviešu valodas mācības stundām, kas notiek reizi nedēļā, kopā ar skolotāju klubā atspirdzinājumu atrod valodas pulciņa dalībnieki.

2012.gada sākumā notika kluba telpas modernizācija mākslinieka Andreja Rītiņa uzraudzībā. Tā paša gada vasarā – dienu pirms Londonas olimpisko spēļu atklāšanās Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš ceļā pie olimpiešiem iegriezās DVF nama klubā tikties ar  latviešu sabiedriskiem pārstāvjiem.

Jauns un nozīmīgs pasākums DVF namā bija latviešu studentu asociācijas ALSuk  dibināšanas sanāksme, kam sekoja daži saieti arī 2013.gadā.

Pavasarī DVF zālē notika Britu-Latviešu apvienības rīkotā bijušās Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas lekcija angļu valodā par latviešu folkloru un dainām. Iespējams, ka DVF nams Anglijā bija vienīgais, kurā bija divi sarīkojumi, veltīti mūžībā aizgājušajam dzejniekam Imantam Ziedonim. Gadskārtējā kultūras diena DVF namā jau daudzu gadu garumā ir janvara beigās notiekošais Draudzīgā aicinājuma sarīkojums , kurā referējuši virkne  pazīstamu Latvijas kultūras darbinieku.

Nams ir atkal pilns rosmēm, atbilstoši jaunām prasībām un interesēm, bet tas joprojām ir latviešu nams .

Jaunās tehnoloģijas laikmetā 21.gadu simteņa latvietim lasāmviela  vietnes tīmekļos ir tuvāka nekā vecākās paaudzes iecienītās laikraksta lappuses uz papīra. Vecos trimdas gados laikraksti bija stipra saite starp paaudzēm un trimdas sabiedrību dažādās mītnes zemēs. Šodien, informācijas plūdos saiti grūtāk atrast, katram ir sava vietne tīmeklī. Latvietis laikam ir un paliek viensētnieks, kas  kopību meklē tikai tad, kad jūtas  apdraudēts .  

Kādas ir nākotnes izredzes namam? Nesenajā diasporas diskusijā Saeimā tika minēts, „lai veidotu saliedētu nāciju, jāraugās pāri valsts robežām’’ un Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Kalniņš citu starpā norādīja, ka šodien globalizācijas laikmetā varam runāt par globālo latvieti.

No teiktā izriet, ka DVF nams nākotnē varētu kļūt par globālā latvieša namu.

Zigrīda Daškevica

 

 
Tavs komentārs
Vārds:*
E-pasts:
aplūkot atsauksmes (0)
Reklāma
© 2018. All rigts reserved. Created by MB Studija »